Kādā publikācijā pirms laika Elīna bija redzama ar skaistu baltu sunīti.
Tas manu vecāku suns. Atbraucot uz izrādēm Valmierā, viņš tika atstāts pie mums – lai sunītim nebūtu mājās jāpaliek vienam. Te pietiekami lielajā teritorijā viņš var izskraidīties, izdauzīties. Tagad, kad mums ir sava māja, radās sajūta, ka pašiem vajag mazu, mīļu sunīti. Caur paziņām bija iespēja tikt pie rotveilera kucēna, un viendien, tas bija vasaras sākumā, Elīna no filmēšanas Rīgā atgriezās ar suni…
Tā nu viņš mums tagad ir – jau krietni paaudzies, ir divas vai pat trīs reizes lielāks. Kārtīgs rotveilers.
Parasti īstais saimnieks ir tas, kurš pirmais paņem sunīti uz rokām. Vai arī jūsu gadījumā tas apstiprinājās?
Jā, droši vien, Elīna ir tā saimniece, viņai arī šobrīd ir nedaudz vairāk brīvā laika, man jāskrien uz mēģinājumiem Rīgā un vēl dažādi citi darbi jāveic. Bet mēs to tā nenodalām – kad Elīnai darbs, suņa saimnieka funkciju veicu es. Tā ka visumā abi vienādi uzņemamies atbildību. Pie tam rotveilers ir tik pašpietiekams! Protams, sunītim patīk, ka viņu glauda, bet viņš nemaz nav tāds klāt nācējs, vairāk grib, lai nāk pie viņa. Kuba jau no mazām dienām ir liela personība. Domāju, ka meitenei jau gēnos ir apziņa, ka viņa ir kas tā kā vairāk, ka ir rotveilers, ka ir suns ar stipriem papīriem. Pat ir sajūta, ka Kuba domā: vai jums maz papīri ir, mani saimnieki? Bet dauzās, dzīvojas, priecājas par dzīvi un nav nekāda smilkstētāja. Tagad mūs gaida mājās, sēdēdama pie loga (pašlaik, remonta laikā, dzīvojam pirmajā stāvā), kad paveram durvis, priecīga skrien pretī.