Kuri svētki jums šie bija?
Es Dziesmu svētkos piedalos kopš 1990. gada, kad vēl dziedāju korī, visi nākamie bijuši kopā ar deju kolektīvu. Tie bija ļoti emocionāli svētki, jo pirmo reizi piedalījās trimdas latvieši. Šajos Dziesmu svētkos simtgades zīmē dažbrīd šķita, ka pietrūkst emociju, bet, kad jau tiec līdz finālam un pēdējam koncertam, tās emocijas tomēr ir un pārņem gandarījums, ka līdzīgi mazai skrūvītei esi piedalījies šajā grandiozajā uzvedumā, lielajā kopbildē ar klātbūšanu ievelkot savu triepienu, jo esi piedalījies katrā raksta zīmē. Tās emocijas ir vēl joprojām.
Kāda bija dejošana atjaunotajā Daugavas stadionā?
Manuprāt, šoreiz bija krietni ērtāk un pārdomātāk — iepriekšējos svētkos mums bija jāskrien no vieniem vārtiem uz otriem un tie bija šauri, vajadzēja spraukties un tādējādi varēja drūzmā pazaudēties, bet šajā reizē vārti bija plaši un izeja laukumā — tiešām patīkama. Arī tas, ka skatītāji ir no sāniem, liek saņemties, nepieļaujot domu — sak’, mani jau neredzēs, kas sanāks, tas sanāks. Vēl arī, kad tā kamera, tas zirneklis pārslīd pār galvu, saproti, ka tāds nemanāms nemaz neesi tajā lielajā pūlī — jebkurā brīdī tevi var pievilkt un parādīt tuvplānā ar visu tābrīža emociju gammu sejā, tā ka jādejo bija ar lielu atdevi un lielu prieku. Tas bija jaunums, kas nevienam neļāva justies nevajadzīgam uz laukuma.
NAUKŠĒNU DEJU KOLEKTĪVS pēc svētku gājiena Skonto stadionā. Latvijas Nacionālā kultūras centra foto