Latvijas lauksaimniecībā viena no būtiskākajām pēdējo gadu tendencēm ir: saimniecību paliek mazāk, bet tās, kas turpina ražot, kļūst profesionālākas, tehnoloģiski attīstītākas un produktīvākas. LLKC Valmieras un Valkas biroju vadītāja DAIGA SILIŅA stāsta par to, kāda ir lauksaimnieciskās darbības ietekme uz klimata pārmaiņām reģionā.
Kādus padomus efektīvākai, videi saudzīgākai un klimatam draudzīgākai saimniekošanai lauksaimniekiem sniedz LLKC?
Mūsu novada piena lopkopības saimniecību progresa pamatā ir ģenētika un mērķtiecīgs ciltsdarbs, kvalitatīva un precīzi sabalansēta barība, kā arī arvien plašāka un gudrāka jaunāko tehnoloģiju izmantošana – modernas slaukšanas iekārtas, ganāmpulka veselības un produktivitātes monitorings, precīzāka ēdināšana un datu izmantošana lēmumu pieņemšanā. Datu uzkrāšanai un izmantošanai tiek izmantoti digitāli rīki. LLKC izstrādātā programma «Mans Lauks» šobrīd jau tiek plaši lietota – tā ir kā saimnieka piezīmju grāmata, kur katra ievadītā informācija dod iespēju redzēt procesu kopsakarības, vājās vietas un nākotnes prognozes. Un, protams, pats svarīgākais – profesionāls saimnieks, kurš šos instrumentus prot izmantot.
Mūsdienu piena lopkopībā vairs nepietiek ar to, ka kūtī ir daudz govju. Saimniecības rezultātu nosaka tas, cik efektīvi tiek izmantota zeme, lopbarība, tehnika, darbaspēks un katra dzīvnieka ģenētiskais potenciāls. Tāpēc produktivitātes pieaugums vienlaikus ir arī resursu efektīvākas izmantošanas jautājums.
Tieši šeit lauksaimniecības attīstība satiekas ar dabas resursu saudzīgu izmantošanu. Nākotnes lauksaimniecībai nav jābūt vērstai uz principu «ražot pēc iespējas vairāk par jebkuru cenu». Mērķim jābūt – saražot vairāk kvalitatīvas pārtikas no katra hektāra, no katra dzīvnieka un no katras izmantotās resursu vienības, vienlaikus saglabājot augsnes auglību, ūdens kvalitāti un bioloģisko daudzveidību. LLKC šobrīd ļoti pievēršas augsnes uzlabošanas risinājumu ieteikumiem. Izmantojot daudzus un dažādus informēšanas ceļus, augkopības konsultanti saimniecību īpašniekiem sniedz vērtīgus padomus un ieteikumus. Populārs kļuvis Facebook konts «Augsnes kods».
Neredzu pretrunu starp produkcijas kāpināšanu un dabas saudzēšanu. Tieši otrādi – produktivitātes kāpināšanai būtu jābūt vienam no veidiem, kā saudzēt dabas resursus.
Ja no vienas govs varam iegūt vairāk kvalitatīva piena, mums nav vajadzīgs tik liels dzīvnieku skaits, lai saražotu to pašu produkcijas daudzumu. Ja no viena hektāra varam iegūt lielāku ražu, izmantojot mēslojumu un augu aizsardzības līdzekļus precīzāk, tad mums nav jāpalielina lauksaimniecībā izmantotās platības. Tas nozīmē mazāku spiedienu uz zemi un dabas teritorijām.
Labs lauksaimnieks šodien vispirms domā par augsni. Ja mēs augsni noplicinām, tad īstermiņā varam iegūt lielāku ražu, bet ilgtermiņā esam zaudētāji. Tāpēc ļoti svarīga ir augseka, organisko vielu saglabāšana augsnē, zālāji, kūtsmēslu lietderīga izmantošana, augsnes analīzes un sabalansēta mēslošana. Augsne nav tikai ražošanas līdzeklis – tā ir kapitāls, kas mums jānodod nākamajai paaudzei vismaz tikpat labā stāvoklī, kādā to esam saņēmuši.
Tas pats attiecas uz ūdeni. Lauksaimniekam nav izdevīgi ne pārmērīgi mēslot, ne izskalot barības vielas no augsnes. Tas ir gan ekonomisks zaudējums, gan risks apkārtējai videi. Tāpēc precīzā lauksaimniecība, sensori, satelītu dati un digitālie risinājumi ir nevis modes lietas, bet arvien nepieciešamāki gudras saimniekošanas instrumenti. Arī Vidzemē šie risinājumi jau tiek ieviesti praksē – piemēram, slāpekļa sensori ļauj mēslojuma daudzumu pielāgot konkrētā lauka vajadzībām, bet digitālie rīki palīdz sekot dzīvnieku veselībai un ganāmpulka produktivitātei.
Modernizācija, produktivitātes celšana un dabas resursu saudzēšana. Kā to gudri salāgot?
Precīzāka mēslojuma lietošana, augsnes auglības saglabāšana, kūtsmēslu efektīva izmantošana, zālāju saglabāšana un pārdomāta augseka ļauj samazināt lieku resursu patēriņu. Latvijā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta arī augsnes oglekļa un minerālā slāpekļa monitoringam, kas nākotnē palīdzēs saimniekot vēl precīzāk. Vienlaikus būtu nepareizi šo procesu vērtēt tikai pēc principa «jo lielāka saimniecība, jo labāk». Lauku teritorijai ir vajadzīgas arī mazākas un vidējas saimniecības, ģimenes saimniecības, bioloģiskie uzņēmumi un saimniecības, kas izvēlas nišas produktu ražošanu. Lauku dzīvotspēju neveido tikai saražotā piena vai graudu tonnas – to veido arī cilvēki, darbavietas, ainava un apdzīvoti lauki.
Tomēr kopējais virziens ir skaidrs. Lauksaimniecībā notiek strukturālas pārmaiņas – mazāku saimniecību skaits samazinās, bet palielinās lielāku saimniecību īpatsvars un apsaimniekotās platības. To var raksturot kā strukturālu pārmaiņu rezultātu.
Arī piena iepirkuma dati šo procesu apstiprina: 2025. gadā Latvijā pienu piegādei realizējošo ganāmpulku skaits gada laikā turpināja samazināties. Tas nozīmē, ka nozare koncentrējas, bet atlikušajām saimniecībām ir jāspēj ražot arvien efektīvāk.
Tāpēc Valmieras novada piemērs ir īpaši nozīmīgs. Mūsu reģionā ir saimniecības, kas spēj konkurēt ar Latvijas labākajiem ganāmpulkiem nevis tikai ar dzīvnieku skaitu, bet ar produktivitāti, augstvērtīgu piena sastāvu, dzīvnieku veselību un saimniekošanas efektivitāti.
Tieši tāds ir arī nākotnes ceļš Vidzemes lauksaimniecībai – nevis bezgalīgi palielināt ražošanas apjomus, bet panākt, lai no katra hektāra, katra dzīvnieka un katra ieguldītā resursa iegūstam vairāk.
Lauksaimniecības prakse rāda: kā naftas cenas augšā, tā sadārdzinās arī lopbarība, tās izejvielas un piedevas. Enerģijas cenām līdzi pavelkas arī slāpekļa un citu mēslojumu izmaksas. Kas vēl un kā ietekmē saimniecību pašizmaksu?
Naftas un enerģijas cenu svārstības lauksaimniecībā ļoti ātri jūtamas, jo enerģija faktiski ir iestrādāta gandrīz katrā saražotās produkcijas kilogramā. Dārgāka degviela nozīmē ne tikai lielākas izmaksas tehnikai – sadārdzinās arī transportēšana, minerālmēsli, lopbarības piedevas, rezerves daļas un virkne citu saimniecībai nepieciešamu lietu. Taču šobrīd pašizmaksu spiež uz augšu ne tikai enerģija. Lauksaimniekam arvien dārgāks kļūst faktiski viss ražošanas process.
Būtiska pozīcija ir darbaspēks. Laukos kvalificētu cilvēku trūkst, un labu, pieredzējušu darbinieku ir jāspēj pienācīgi atalgot. Tas ir pareizi un nepieciešami, taču vienlaikus šīs izmaksas atspoguļojas produkcijas pašizmaksā.
Tehnika un tās uzturēšana. Mūsdienu lauksaimniecība kļūst arvien tehnoloģiskāka, un tas ir vajadzīgs produktivitātes celšanai, bet jauna traktora, kombaina, slaukšanas iekārtu vai citas modernas tehnikas iegāde ir ļoti liela investīcija. Arī kredītu procentu likmes un finansējuma izmaksas nevar ignorēt. Lauksaimniecībā ieguldījumi ir lieli, bet atdeve bieži nāk tikai pēc vairākiem gadiem.
Īpaši sarežģīta situācija ir lopkopībā, jo te pašizmaksa veidojas no daudziem savstarpēji saistītiem faktoriem – lopbarības, enerģijas, veterinārajiem pakalpojumiem, medikamentiem, ģenētikas, tehnikas, ēku uzturēšanas un darbaspēka. Ja sadārdzinās kaut viena būtiska pozīcija, tas uzreiz ietekmē kopējo piena vai gaļas pašizmaksu.
Lauksaimniekam maz ir iespēju ietekmēt produkcijas pārdošanas cenu, bet ļoti daudz kas jāizdara, lai kontrolētu savu pašizmaksu. Graudu, piena vai gaļas cenu tirgū saimnieks nevar noteikt. Toties viņš var analizēt, cik efektīvi izmanto zemi, tehniku, lopbarību, darbaspēku un enerģiju. Tāpēc atkal nonākam pie produktivitātes. Ja izmaksas pieaug, vienīgais ilgtermiņā noturīgais risinājums nav vienkārši mēģināt saražot vairāk. Svarīgi ir saražot gudrāk.
Te atkal redzu saikni ar dabas saudzēšanu. Tas, kas samazina lieku resursu patēriņu, ļoti bieži samazina arī pašizmaksu. Mazāk nevajadzīgi patērētas degvielas, mazāk pārmērīga mēslojuma, mazāk izšķērdētas lopbarības, mazāki zudumi ražošanas procesā – tas ir ieguvums gan saimniecībai, gan videi.
Nesen ES nākusi klajā ar diviem dokumentiem – ES Lopkopības stratēģiju un Proteīna plānu – un ar tiem veikusi attieksmes maiņu, norādot, ka lopkopība vairs neatrodas uz apsūdzētosola. Kādus risinājumus sagaida lauksaimnieki?
Jā, Stratēģijā lopkopība nosaukta par būtisku pārtikas drošības, ekonomikas un lauku teritoriju sastāvdaļu, savukārt viens no virzieniem ir kūtsmēslu un barības vielu aprites labāka izmantošana. Proteīna plāns savukārt paredz mazināt ES atkarību no importētām proteīnbarībām – pašlaik tikai ap 25% izmantoto eļļas augu un proteīnaugu Eiropā tiek saražoti pašā ES, un mērķis ir līdz 2035. gadam šo īpatsvaru palielināt līdz 35%.
ES Lopkopības stratēģija ir būtisks signāls Eiropas lauksaimniekiem. Ilgu laiku lopkopība publiskajā telpā bieži tika skatīta galvenokārt caur emisiju, vides slodzes un ierobežojumu prizmu. Tagad pirmo reizi ir pateikts: lopkopība ir Eiropas pārtikas sistēmas, ekonomikas un lauku teritoriju būtiska sastāvdaļa, un tās nākotne ir jāstiprina. Eiropas Komisija savā jaunajā stratēģijā uzsver gan nozares konkurētspēju un noturību, gan tās ieguldījumu pārtikas drošībā, lauku teritorijās un bioloģiskajā daudzveidībā.
Svarīgs ir arī skatījums uz kūtsmēsliem. Kūtsmēsli nav atkritumi – tie ir resurss. Tajos ir augiem nepieciešamās barības vielas, un, pareizi apsaimniekojot, mēs varam samazināt nepieciešamību pēc minerālmēsliem. Vēl vairāk – daļu no šī resursa iespējams izmantot biogāzes un enerģijas ražošanā. Tas šķiet ļoti loģiski arī no saimniekošanas viedokļa. Iepriekš runājām par pašizmaksu. Ja saimniecībā ir iespējams lielāku daļu nepieciešamo barības vielu atgūt un izmantot atkārtoti, tad tas vienlaikus ir gan ekonomisks, gan vides ieguvums. Tā ir aprites ekonomika nevis teorijā, bet ļoti praktiskā nozīmē.
Nākamais solis no Eiropas puses būtu ne tikai atzīt šīs iespējas, bet arī radīt praktiskus un finansiāli pieejamus instrumentus, lai saimnieki tās varētu izmantot. Šajā jomā gan vēl sagaidāms cīniņš, jo šī brīža prognozes neapstiprina atbilstoša finansējuma kāpinājumu.
Eiropas Komisijas ziņojumos norāda, ka ES lopkopības emisijas kopš 1990. gada ir samazinājušās par 23%, bet lauksaimniecības metāna emisijas – par 21%, vienlaikus ražošanas apjomiem pieaugot. Tas parāda, ka tehnoloģijas, ģenētika, ēdināšana un efektīvāka saimniekošana dod rezultātu.
Gribētos, lai Eiropas politika vairāk atbalsta investīcijas tieši efektivitātē – labākā ģenētikā, precīzā ēdināšanā, energoefektivitātē, kūtsmēslu pārstrādē, vietējās proteīnbarības ražošanā, digitālajās tehnoloģijās un klimata riska mazināšanā.
Gribētos tādu ES lauksaimniecības politiku, kurā saimniekam pasaka ne tikai, ko viņš nedrīkst darīt, bet arī palīdz izdarīt to, kas ir pareizi. Manuprāt, tā ir tā attieksmes maiņa, ko lauksaimnieki gaida – nevis atteikšanās no prasībām, bet pāreju no aizliegumu un ierobežojumu loģikas uz partnerības loģiku.
Ārijas Romanovskas foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi – klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007