Principā jau nebūtu ko īpaši iespringt – cilvēkiem darba diena galā, kur tad nu tā jāsteidzas? Pie tam vēl, sēžot siltā automobiļa (privātā vai darba) kabīnē. Ko tad, ja būtu drēgnajā šī pavasara vējā jāsalst autobusu pieturā? Taču ir pavisam normāli, ja 21. gadsimtā ierīkotajās Valmieras transporta artērijās mēs visi varētu pārvietoties gana raiti ikvienā diennakts brīdī, ne tikai nakts melnumā vai svētdienu rītos. Vistrakākā stumdīšanās, protams, ir rīta un pēcpusdienas pīķa stundās, t.i., ap astoņiem rīta pusē un ap pieciem pēcpusdienā, kad esošā kārtība – iezīmētās gājēju pārejas bez luksoforiem – maķenīt traucē vienu satiksmes daļu, motorizēto un ātrāko.
Otrdienas pēcpusdienā, tūlīt pēc pieciem, sanāca braukt no centra uz Pārgauju. Tad nu automašīnu rinda nokļūšanai no centra rotācijas apļa gan Valmieras domes virzienā, gan uz Gaujas tiltu uz tālāk uz Pārgauju sāka krāties uz Rīgas ielas jau tūlīt pēc luksofora regulētā krustojuma ar Kārļa Baumaņa ielu! Šoreiz minimālu transporta plūsmas palēninājumu deva iezīmētā gājēju pāreja uz Rīgas ielas pretī kafejnīcai Jauna Saule, toties reālas bremzētavas bija gājēju pārejas pie Valletas un aiz tilta pie autoostas.
TIKAI KĀDA TREŠDAĻA. Atvainojos par varbūt ne tik ilustrējošu foto, tas tapis, neizkāpjot no auto. Reāli otrdien pl. 17.15 attēlā redzamā uz Pārgauju braucošo automašīnu rinda, kam aste atrodas vēl pirms tilta, ir tikai kāda trešā, ja ne ceturtā daļa no visiem auto, kuri tobrīd Valmierā pa Rīgas ielu pārvietojas braukšanai uz Cēsu ielu! Gunta Vīksnas foto