Konkurss norisinās jau otro gadu, un kopumā tika iesūtīti 35 autoru darbi. Apkopoto materiālu izvērtēja trīs cilvēku žūrija, kura konkursa otrajai kārtai bija atlasījusi 10 stāstus par Vidzemes novada dārgumiem. Pasākuma koordinatore Ineta Amoliņa atklāj, ka tas ir izaicinājums apzināt cilvēkus, kas iesaistījušies valsts attīstībā, bet latviešu kautrīguma dēļ nav kļuvuši slaveni. Skolēni konkursa ietvaros tika aicināti sameklēt un uzrunāt šādus cilvēkus, paši izvēlēties, vai tā būs vecmāmiņa, tētis, skolotāja, kultūras darbinieks, bet galvenokārt personai bija jābūt vēl neatklātam Latvijas dārgumam. Žūrija skolēnus aicināja radošā veidā izstāstīt dārguma dzīves laikā pieredzēto un sasniegto. Lai savāktu vajadzīgos materiālus, bērniem nācās ielūkoties ģimenes fotoalbumos un aprunāties ar šiem cilvēkiem, jo vajadzīgo informāciju nebija iespējams atrast Vikipēdijā.
Autoru izvēle bija dažāda. Viktorija Amanda Grīviņa (Kocēnu pamatskola) kā dārgumu prezentēja pasākuma vadītāju, pedagoģi Inetu Amoliņu, uzsverot, ka viņa ir izcila skolotāja, kas ieguvusi daudz atzinības un godalgu, un iedvesmotāja, kas ar savu piemēru iesaistījusi Kocēnu pamatskolas 6. klasi projektā «100 darbi Latvijai». Savukārt Jēkabs Jānis Šomass (Valmieras Valsts ģimnāzija) bija izvēlējies savu vecmammu Māru Grāveli, kas dzimusi tālajā Sibīrijā, bet uzaugusi Latvijā. Jaunietis atzina: gatavojoties konkursam, sapratis, ka «vecmāmiņas reiz bija jaunas un skaistas, bet, laikam ejot, viņas par to aizmirst, kamēr bērni un mazbērni parakājas viņu atmiņās, un tad omītēs mostas sen aizmirstas sajūtas».
Žūrijas un desmit autoru kopbilde. Ineses Birzkopes foto