Ideja, viņai radusies 2017. gada novembrī, kad notika skolu stāstnieku konkursa Teci, teci, valodiņa pusfināls Valmierā, – tobrīd skolotāja sajutusi, ka būtu jauki, ja šie jaunie stāstnieki satiktos kādā neformālā vidē, kur nav konkursa gaisotnes, bet pats stāsts izaugtu no situācijas un bērni piedzīvotu to, ko var stāstīt gan viņi, gan lielie Vidzemes stāstnieki. Tā radies sadarbības pasākums, kurā mazo stāsti mijās ar lielo stāstījumiem. Tā arī ir ideālā forma, kādā stāstam būtu jābūt, jo Naukšēnos ir iespēja izmantot senās ēkas, kuras ir labā stāvoklī, nav jāstaigā pa drupām: vecajā muižas brūzī, kur ir iesala un Valmieras minerālūdens ražotne, saimnieko SIA «Naukšēni», savukārt SKII pārziņā esošajā muižas ēkā ir lieliska saviesību zāle, senais Siera nams, kurā nogatavināti sieri, un katrai šai senajai ēkai ir savi stāsti. «Tāpēc arī man radās ideja, ka šim stāstnieku salidojumam būs pagraba stāsti brūža pagrabā lāpu gaismā, būs maizes stāsti blakus iesala ražotnei, bet siera namiņā – piena stāsti, muižā – muižas stāsti par negantiem vagariem un kungiem, un kā muižas ļaudis dažbrīd viņiem atriebās, savukārt pasākums beigsies Cilvēkmuzejā pie Diānas Glušonokas. Un tā iecere simtprocentīgi īstenojās, jo cilvēki, kurus uzrunāju, bez vārda runas bija gatavi piedalīties,» prieku neslēpa Agrita. «Atsaucīga bija SIA darbiniece Sandra Ozoliņa, izprotot ideju, ka bērniem svarīgi piedzīvot stāstu neikdienišķā vidē, un lai izvadātu un izrādītu katru kaktiņu, bija sarunājusi savu kolēģi tehnoloģi Ināru Seņkāni, kas vēlāk bija mūsu gide. Palīdzēt un pastāstīt par fon Grotēm uzreiz bija gatava arī Cilvēkmuzeja vadītāja Diāna.
AGRITA GRUZDIŅA ar pasākuma afišu. Ārijas Romanovskas foto