Izdevumā Valmierietis 20. gs. 30. gadu otrajā pusē raksturīgi īpaši tematiskie ziemassvētku izdevumi, kuros kā neatņemama sastāvdaļa bija Austrumu draudzes mācītāja uzruna, informācija par to, cik trūcīgo bērnu apdāvināti svētkos, kā arī dzejas rindas. Pēdējā lapā lasāmi vietējo uzņēmēju un tirgotāju apsveikumi. 1939. gadā lielākā aktualitāte ir Kārļa Ulmaņa 40 gadu darba mūža jubileja. Tobrīd svarīgi notikumi ir arī Somu karš pret Padomju Krieviju un jaunbūves Valmierā.
Tolaik laikrakstus, tāpat kā šobrīd internetu, pārpludina reklāmas un saukļi par labākajām dāvanām, publikācijas par to, ka jāapdāvina trūcīgie un jānes prieks ikkatrā mājā. Atzīmēts, ka Sabiedriskās palīdzības komiteja, kuru vadīja pašvaldības vadītāja sieva A. Ruģēna kundze, piemēram, 1939. gadā izskatījusi 271 grūtdieņu lūgumu, kam piešķiramas dāvanas. Šādas ziņas bija ikgadējas.
Bet ko un kāpēc dāvināt Ziemassvētkos? Visām Eiropas tautām vismaz pēdējo pārsimt gadu laikā ir nostiprinājušās tradīcijas kaut ko dāvināt Ziemassvētkos. Veiksmīgi paslēpušies aiz kristiešu leģendas par Sv. Nikolaju, kurš, dzīvodams 4. gadsimtā Bizantijā, bijis dāsns un devīgs pret trūcīgajiem, tirgotāji izplata savas preces. Varētu sacīt, ka mūsdienu modernajā kultūrā dāvināšanas prieks ieguvis citu jēgu un pārvērties par iepirkšanās drudzi. Lai arī dažviet dzird ļaudis sakām, ka tā ir pēdējo gadu (gadu desmitu) iezīme, nākas iebilst, ka tas nu gan nav nekas jauns. Jā, mainījies ir medijs. Mūsdienās šīs reklāmas saņemama televizora ekrānos un interneta uzlecošajos logos, bet preses laikmetā 20. gs. pirmajā pusē šo uzdevumu veica laikraksti. Katrs tirgotājs tad papūlējās savu preci reklamēt kā vispiemērotāko dāvanu svētkos. Piemēram, Valmierā kādreiz labi zināmā Dūņa grāmatu apgādniecība 1923. gada Ziemassvētkos kā labākās dāvanas ieteica jaunas grāmatas, piemēram, Viļa Plūdoņa Dzīve un dzeja. Antoloģija vai Ed. Veidenbauma Kopoti raksti. Grāmatas bija nopērkamas cenu amplitūdā no 50 līdz pat 400 rubļiem atkarībā no grāmatas biezuma un iesiešanas veida. Atgādinu, ka Latvijas rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli noteica 1920. gada martā, savukārt apgrozībā tas bija līdz 1925. gada aprīlim. 500 rubļu naudaszīmes turpināja lietot un mainīt arī vēl piecus gadus pēc tam.
Ģimeniski svētki. Profesora Kārļa Ābeles (1896-1961) sieva Elza ar bērniem: Maiju (vecākā), Kārli un Zaigu, 1939.gada Ziemassvētkos. Foto no Valmieras muzeja krājuma