Stāstot par savām vardītēm, Inga atklāj, ka tās viņai vienmēr patikušas. Nu kā var nepatikt, viņa saka. Bērnībā, makšķerēt ejot, saujām kurkulīšus ķēruši un priecājušies. Kad mācījusies Jelgavā, ar kursabiedriem gājuši vakaros klausīties, kā vardes kurkst. Nu ļoti šie koncerti sajūsminājuši! Vienīgi esot žēl, ka te, pie mājas, vardes nedzīvo, jo blakus nav nekādu ūdeņu.
Pirmo kolekcijas vardīti pirms padsmit gadiem ieraudzījuši Valmierā, veikalā «Depo». Abi ar vīru nosprieduši, ka vardīte ir jauka, nemaksā dārgi, jāņem. Pēc nedēļām divām turpat atraduši tādu pašu bračku, tikai tas pie galvas bijis pielicis otru roku. Atkal jāņem. Nākamreiz veikalā bija uzradušās vēl kādas no šīs varžu ģimenītes. Tā arī aizraušanās sākusies. Pirmajā gadā šīs četras vardītes nonākušas dārzā, taču ātri vien sākušas nobružāties, tāpēc nolemts, ka tām jādzīvo istabā. (Viņu vietu ārā ieņēma dārza vardes, kas uz ziemu tiek ienestas šķūnī.)
Inga spriež, ka pavisam kolekcijā ir ap trim simtiem dažāda izmēra vardīšu, bet, ja pieskaitītu kartītes, dvieļus, zeķītes ar varžu attēliem, sanākšot pat pie četriem simtiem.
SKAPIS, KAS ATVĒLĒTS VARDĒM. Jāņa Līgata foto