Pilsētniece ar Lauku saimnieces diplomu
Sākot sarunu, Aigai uzreiz vaicāju, vai viņa atceras, kad īsti sākusies interese par virtuvi. Atbilde nebija ilgi jāgaida:
«Tas man no agras bērnības, jo vecmamma Velta no tēva puses bija pavāre un cepa izcilas tortes. Tās saldās reizes, kad biju ciemos pie viņas, palikušas atmiņā ar neaizmirstamām smaržām un garšām. Pamatskolu pabeidzu Viesturos. Izlēmu, ka mācības turpat turpināšu vidusskolā, tomēr bija par smagu. Ap to laiku vairākās profesionāli tehniskajās vidusskolās sāka piedāvāt «Lauku saimnieču» programmu. Nolēmu pamēģināt, tādēļ, pabeigusi Viestura vidusskolas desmito klasi, pārgāju uz Virķēniem. Nenožēloju! No skolas paņēmu maksimālo. Skolu divreiz pārstāvēju tolaik populārajā Latvijas konkursā «Zemes meita, zemes dēls». Konkursā Ozolos vienā no nominācijām saņēmu «Labākās saimnieces» titulu.
Skolas laikā aizrāvāmies ar adīšanu. Pat tik ļoti, ka, sākoties naktsmieram, kopmītņu komandante lika adīšanu pārtraukt un izslēgt gaismu, bet mēs atradām citas iespējas un adījām visu nakti. Mīļa atmiņa no Virķēniem ir mans tautas tērps. To noaudu, tāpat kā jostu un linu galdautu. Vērtīgas bija mūsu mācību prakses vairākās lauku saimniecībās, kur radās tik laba saprašanās, ka mūs kā «Lauku saimnieces» aicināja uz šīm sētām, lai mēs iedotu brīvdienas vai atvaļinājumus saimniekiem. Pēc skolas beigšanas iznāca arī pastrādāt saimniecībās. Vēlāk daļa saimniecību likvidējās vai pārprofilējās, un pašlaik diemžēl dzīves realitāte ir tāda, ka mēs ar «Lauku saimnieces» diplomiem vairs neesam nevienam vajadzīgas.
AIGA VEINBERGA: «Kūkas un augļu ziedi ir manas dāvanas tuviem cilvēkiem.» Ārijas Romanovskas foto