Pēc vidusskolas viņai nebija jādomā, kur mācīties tālāk — devusies tieši uz Daugavpils universitāti, jo gribējusi «būt īsts pedagogs, nevis zinātnieks». Tā kā vidusskolā nākamajai skolotājai padevušies visi mācību priekšmeti, atlicis vien izvēlēties, kuru bērniem mācīt.
«Man bija ļoti paveicies ar pedagogiem, kas prata motivēt un iedrošināt. Jau 4. klasē mani aizrāva vēsture, ko Trikātas pamatskolā pasniedza klases audzinātāja Gaida Klāva — brīnišķīga skolotāja, kura mums iemācīja arī saskatīt muzejiskas vērtības. Tajā laikā diezgan populāra bija meliorācija. Vecās lauku mājas vienkārši sastūma lielās kaudzēs, un mēs, skolēni, tās apbraukājām. Tā savācām materiālus pirmajam Trikātas muzejam.
Latvijas vēsture nebija kā atsevišķs mācību priekšmets, bet skolotāja mums to, īpaši novada vēsturi, ļoti daudz mācīja. Tas bija tik interesanti — skolotāja stāsta par pilskalnu, kas atrodas tepat blakus, par Tālivaldi, par Abula upi, par Rūdolfu Akeru. Toreiz devāmies uz Kandavu ekskursijā, lai redzētu šo putnu vērotāju un grāmatu autoru, kas nācis no Trikātas. Tas viss likās ļoti saistoši, gribējās iemācīties skolēnus vadīt, ieinteresēt, dot savu ieguldījumu vēstures mācīšanā, kā to darīja skolotāja Klāva.»
Kur sākās darba gaitas?
Pirmo pieredzi profesijā guvu Jaunburtnieku astoņgadīgajā skolā, tad mani darbā uz Valmieras 11. varoņu komjauniešu vidusskolu uzaicināja Andris Piebalgs. Jauniem cilvēkiem tolaik nereti uzticēja pionieru vadītāju pienākumus, arī man. Pēc tam kļuvu par klases audzinātāju, pēc laika par mājturības skolotāju un tikai tad par vēstures skolotāju.
INETA AMOLIŅA — Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja ar turpat 37 gadu pedagoģiskā darba stāžu. Jāņa Līgata foto