Tu allaž teciņus, pat vieglā riksītī pa Valmieru… Pieļauju, 90% apkārtējo nemaz nezina, ka tu vadi auto, nekad nav redzējuši tevi pie stūres.
Vai! Mans šoferes mūžs ir ļoti, ļoti garš! Pat kauns teikt… Visi Valmierā brīnās, kad es saku par saviem gadiem — tad viņi ir šokā.
Par šoferes gadiem?
Visiem! Es nosaukšu gadu, kad ar GAZ-53 divās nedēļās ieguvu tiesības, es ielēcu pēdējā vagonā, jo tieši tad arī beidzās tiesību iegūšana pašmācībā. 1976. gada oktobrī man bija tiesības rokā! Mani bērni, 11. klases puiši, par to bija stāvā sajūsmā, jo skolotāja Irēna izbrauca pat no Saldus stadiona! Man bija ļoti labs braukšanas instruktors, viņa sieva man mācīja teoriju jeb, kā toreiz sauca, trafaretus. Kā mani pielika pie GAZ-53 stūres, tā aizgāja! Mans instruktors, lai viņam tur augšā labi klājas, teica, ka tādu viņš redzot pirmoreiz… Kā es viņa rādītos kloķus un pedāļus spiedu, tā arī aizgāja! Tā sākās mana braukšanas vēsture.
Sievietēm mēdz jautāt par vīriešiem viņu dzīvē, šoreiz — par Irēnas automobiļiem.
Sākšu ar Saldu. Man pārsvarā bijušas mašīnas — vīrieši. Pirmais bija 412. moskvičs. Oranžs. Tolaik dēls jau bija piedzimis, bija no Kurzemes jābrauc uz Latgali, tie bija apaļi 400 kilometri, kad pagalmā toreiz pie mammas iebraucu. Biju vienīgā ar tādu izglītību Saldū, tiku aicināta par mūzikas skolas direktori, un man vienā sanāksmē nodeva zīmīti: ja gribu žiguli, tad jāpagaida, bet moskviču varu pirkt tūlīt. Tā nu pēc nedēļas nopirku jaunu moskviču. Vēl no maniem sešiem automobiļiem jauns pirkts ir tikai aurītis (Toyota Auris — G.V.), ar kuru 19. jūnijā būšu nobraukusi apaļu gadu. Ar oranžo moskviču es vēl ierados Valmierā 1987. gada rudenī (smejas). Tad sākās visi tie ceļi… Nākamā mašīna bija Ford Escort zelta metālikas krāsā. Tiesa, tikai ar trim durvīm.
AR AURĪTI GAUJMALĀ. Otrdienas priekšpusdienā speciāli Rūcamlapas fotosesijai Irēna Zelča ar savu sarkano Toyota Auris bija nobraukusi lejpus Mūzikas skolai zaļumos.