«Līdz šim mums vienā no dzīvokļiem Zilākalna pagastā atradās bērnu
dienas centrs. Paplašinot tā darbību, bijām iecerējuši izveidot bērnu krīzes centru. Kamēr domājām, šāds centrs tapa Valmierā, taču, tā kā mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, būt sabiedrībai noderīgiem, nolēmām veidot pansionātu,» stāsta ieceres autors — biedrības valdes priekšsēdētājs VITĀLIJS PRIHODKO.
Trīsstāvu ēka, kuru senioru centrs nu jau apdzīvojis, var droši teikt — uzbūvēta no jauna: «Tā bija kā tāda kaste bez jumta. Tepat blakus ēkā darbojās apģērbu šūšanas firma, kura sāka būvēties ar domu ierīkot šūšanas fabriku, taču bizness nesanāca. Tā nepabeigtā jaunbūve te palika. Arī vecā ēka stāv tukša.»
Kā tad ar palīdzību bērniem?
Bērni, kas nāca uz mūsu dienas centru, jau izauguši, un nebija arī vairs tādas vajadzības viņiem palīdzēt, tāpēc mēs vairs neredzējām sevi šajā lomā. Jāatzīst, ka darbs ar senioriem mums ir pilnīgi jauna joma. Līdz galam pat nebijām iedomājušies, kā tas notiks.
Kāds bija darbības sākums?
Diezgan daudz laika paņēma dažādu, tostarp ar ēkas būvniecības saistīto, dokumentu kārtošana, jo tā bija sākta celt nelikumīgi. Diemžēl jutām, ka mums šajā ziņā tiek likti dažādi šķēršļi. Sākām pat šaubīties, vai vispār ir vērts turpināt. Tomēr pamazām viss virzījās uz priekšu, un nu ir arī rezultāts. Protams, ne jau vienā dienā tas viss tika sasniegts, nācās pielikt daudz pūļu. Bet nu šī māja pieder biedrībai.
Sākumā domājām, ka seniori būs cilvēki, kas apmeklē mūsu baznīcu, taču baznīca pati rūpējas par saviem ļaudīm, un izrādījās, ka nav tik daudz ticīgo, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Tāpēc nama durvis atvērām visiem, kam tā nepieciešama. Pašlaik adventistu ir tikai trīs, pārējie ieradušies no dažādiem bijušā rajona novadiem — Beverīnas, Burtnieku, Kocēnu, Rūjienas, arī no Cēsu novada un pat no Rīgas.
ĒDAMISTABĀ. Foto no Senioru centra fotoalbuma