Ar rūpi par jaunākajiem un padotajiem
Sarunā uzzinu, ka Aināra dzimtā puse ir Bauska, kur viņš vecākiem piedzimis kā pirmais, vecākais no pavisam vienpadsmit bērniem. Kuplajā ģimenē — septiņi brāļi un četras māsas. Bērnība pavadīta laukos, kur vecākiem bijis darbs sovhozā «Īslīce». Aināram vaicāju: ko viņam iemācīja tik kupla tuvinieku saime? Viņš atceras:
«Rūpes citam par citu! Man kā jau pirmdzimtajam agri bija jāuzņemas gādība par jaunākajiem brāļiem un māsām. Par bērnību nesūdzos, lai arī tajā daudz strādājām: ravējām dārzu un sovhoza biešu laukus, gājām talkā siena pļavās, palīdzējām kopt lopus. Lai arī liela ģimene, bijām iztikuši, turējām govis, cūkas, mājputnus, dārzā izaudzējām visu nepieciešamo.
Pēc pamatskolas iestājos Saulaines tehnikumā, kuru absolvējot ieguvu agronoma specialitāti. Tālāk armija, kurai sekoja studijas Jelgavā — toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā. Jau studiju gados man piedāvāja kļūt par sovhoza «Limbaži» Lādes iecirkņa vadītāju. Tā nu sanāca, ka turpmākās darba gaitas man saistītas ar cilvēku vadību dažāda profila uzņēmumus, kas nemaz nav saistīti ar manu profesiju. Uzskatu, ka jebkura — liela vai maza — kolektīva vadītājam svarīgākais ir attiecības ar cilvēkiem — gan padotajiem, gan klientiem. Esmu sapratis, ka ir liela māka nepavēlēt, bet motivēt, paskaidrojot, kā un kāpēc tieši tas jādara un, ja vajadzīgs, parādīt ar personīgo piemēru. Vadītājam, ja nepieciešams, jāprot arī prasmīgi aizrādīt, nepazemojot padoto. Necenšos atmaksāt ļaunu ar ļaunu, bet gan pacelt ļauna darītāju vai ļauna vēlētāju sev pāri ar kaut ko labu, pozitīvu. Ne reizi vien esmu piedzīvojis, ka tieši šāda rīcība nāk atpakaļ ar brīnumainu labestību. Esmu redzējis, ka, ar cieņu izejot cauri grūtām situācijām, cilvēki, kas tajā bijuši iesaistīti, kļūst par labiem draugiem.»
AINĀRS PASTVA: «Priecīgas Lieldienas un Svētīgus visiem Kristus Augšāmcelšanās svētkus!»