Patversmē sunītei bija bail, kad viņu paņēma rokās. Viņa trīcēja, kad to iecēla gultā, kur sunītei ierādīja vietiņu pie silta mūrīša. Viņa tūdaļ iemuka pagultē un noslēpās. Džerija tika aizvesta pie friziera, izmazgāta, atblusota. Ar laiku pūdelīte sāka pierast pie jaunajiem apstākļiem. Sunītei parādījusies laba apetīte, viņa lieliski zina, kur atrodas ledusskapis, no kura var izprasīt kārumu. Ir tikai vien bet – sunītei vajag savas mājas.
Džerijai ir 13 gadi. Vai viņa tā arī paliks patversmē un tā arī savu mūžu nodzīvos pamesta, nodota, aizmirsta? Vai tiešām, ja ne mīlestību, tad vismaz cienījamas vecumdienas viņa nav pelnījusi?»
Šo skumjo stāstu izlasīju žurnālā «Astes». Pieļauju, ka starp mājas meklējošiem dzīvniekiem ieraugot Džeriju, ne viens vien nodomāja – kā tas varēja gadīties, ka gudrais un uzticīgais šķirnes suns piedzīvojis šādu likteni.
Sagadījās, ka frizētavā netīšām noklausījos kādas klientes stāstu par pūdelītes Džerijas nedienu laimīgām beigām. Sunīte esot paņemta no patversmes, aizvesta uz laukiem un tagad dzīvojot netālu no Valmieras.
DŽERIJA. Foto no personiskā arhīva