Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
Esmu dzimusi Valmieras slimnīcā 1. janvārī (smejas), skolojos 5. vidusskolā, pēc tam divus gadus mācījos Latvijas Universitātē vadībzinības Ekonomikas un vadībzinību fakultātē. Tad aizbraucu uz Ameriku — tā bija apmaiņas programma vasarā uz trim mēnešiem. Laikam jau man tur ļoti iepatikās, jo nolēmu palikt uz gadu, kas nu jau pārvērties divpadsmit gados… Protams, paņēmu universitātē akadēmisko, kad nolēmu Amerikā palikt ilgāk, pārskaitīju savus kredītpunktus uz augstskolu Strautsburgā, maziņā pilsētā Pensilvānijas štatā, kādas 60 jūdzes no Ņujorkas. Tur pabeidzu biznesa programmu ar specializāciju finansēs. Tad nodzīvoju Austrumu krastā 8 gadus, netālu no Ņujorkas, gadu arī Ņujorkā. Tieši tad, kad beidzu skolu, bija tā krīze. No vienas puses tas bija ļoti interesanti, jo tieši mācījos finanses, un tas man bija nenormāli vērtīgi. Mums lekcijās katru rītu bija Wallstreet Journal, skatījāmies, kas jauns noticis. Biznesa ētiku mācoties, mums pēdējā semestrī pat nebija piemēri jāmeklē, jo atlika vien atšķirt avīzi… Pēc skolas beigšanas kādu laiciņu meklēju darbu. Bija arī pāris piedāvājumi labās firmās Ņujorkā, diemžēl piedāvātā samaksa nebija tāda, kādu biju iecerējusi…
Kādu sev starta algu gribēji?
Vairāk, nekā es tobrīd pelnīju, paralēli studijām strādājot par restorāna vadītāju. Biju pat gatava algas samazinājumam, taču tur bija dubultā mazāks piedāvājums… Ilgi domāju, un tad man tika piedāvāts kontrakta darbs Google uz diviem gadiem. Padomāju: aizbraukšu uz Kaliforniju, gadiņu tur padzīvošu un tad jau skatīšos, kā tur tālāk būs. Aizbraucu, pēc gada man kontraktu pagarināja vēl uz diviem gadiem.
Kāda bija tava darba specifika?
Patiesībā viņi mani pieņēma darbā manu Latvijas zināšanu dēļ. Viņi gribēja laist klajā jaunās Google kartes, specializētas noteiktiem tirgiem. Līdz ar to viņiem vajadzēja speciālistus tajā tirgus jomā. Tiku pieņemta uz gadu, tad uz diviem, un tad viņi nolēma, ka negrib laist mani vaļā, un pieņēma mani darbā uz pilnu slodzi.