Nupat izšķirstīju ceļojumu katalogus, kuros ar prāvām atlaidēm piedāvā ceļojumu plānus vasarai, rudenim. Ja kūrorts, tad ierasti liekas — jūra, saule un vējš, bet kas ir kūrorts ziemā? Vasaras un ūdens mīļiem to varbūt nesaprast, taču ir starp mums sniega cilvēki, kuri nevar vienu mūža gadu iedomāties bez kārtīgas ziemas, slēpēm pie kājām Žagarkalnā, Kaķīškalnā, Tatros vai Alpos. Meklējot ziemas šarmu, «Liesma» aprunājās ar trim kaislīgiem slēpotājiem, kuri piekrīt paslidināties arī pa piemājas lauku vai tuvāko mežiņu, bet vispār viņi alkst būt kalna galā, lai izplestu rokas, ieelpotu sauli un vēju un trauktos lejup pa nogāzi — atkal un atkal no jauna, lai dienas beigās atskatītos uz pussimt kilometriem, kas pavadīti neatkārtojamā sniega ceļā.
Kalnos ir laime
Tā saka Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja RITA VIĻUMSONE, kura ar sportu, aktīvu atpūtu dabā vienmēr bijusi uz tu, taču kalnu stāsts vienmēr bijis un būs īpašs.
«Slēpju zābaki manai kājai ir piejaucēti. Es pat tajos pārus laulātu, ja drīkstētu,» smējās Rita, kurai vārds kabatā un prieka dzirksts ikdienā nekad nav jāmeklē.
«Gadās, ka mēnesis gadā tiek pavadīts kalnos. Godīgi, tad es varētu visu naudu arī noslēpot Austrijā, Itālijā. Nupat Ziemassvētkos biju kalnos. Visi saka, ka tie ir ģimenes, mājas svētki, bet to labo sajūtu jau iespējams radīt arī tur. Un Ziemassvētkos, kad uz kalna ir retais, tu vari justies kā miljonārs — kalns izgaismots, pacēlāji strādā. Tu brauc augšup, sēdi uz silta soliņa kā mūrīša un vienkārši baudi dzīvi. Jā, kad es esmu kalnos, esmu uz slēpēm, es zinu, kāpēc dzīvoju, kāpēc jāstrādā,» tā Rita un atklāja, ka, slēpojot gadu gadiem, mācoties pie labiem instruktoriem, viņai izdevies prasmes pieslīpēt, nekad slēpojot nenākoties pat stipri iesvīst, nekad cīnīties ar trasi, bet ļauties nogāzei un laisties lejup.
SNIEGOTA PASTKARTE, kuru cilvēki, kas ļaujas atvaļinājumam ziemā un kalnu kūrortā, izbauda klātesot. Kalnu nogāzes ir pa spēkam kā profesionāļiem, tā iesācējiem, senioriem un bērniem.