Kā tu nonāci sportā un konkrēti vieglatlētikā?
Vieglatlētikā nonācu, pateicoties tēvam, kurš arī bija vieglatlēts. Bērnībā spēlēju arī dažādas bumbu spēles, bet visu laiku vairāk vai mazāk cauri gāja vieglatlētika.
Tā taisnība, ka tēvs jums lika skriet pa ceļa malu un pats ar mašīnu sekoja?
Jā, tā bija — pa priekšu skrējām mēs ar Janci, viņš ar mašīnu ripināja nopakaļ. Precīzi neatceros, bet kādas 15 — 20 minūtes bija jāskrien. Labi, ka tolaik vēl nebija maniakālo bērnu tiesību aizstāvju.
Kurā brīdī izlēmi, ka būsi treneris?
Biju izmēģinājis šādus tādus darbiņus, pēc kuriem sāku strādāt Valkas rajona Ēveles pamatskolā, kur man piedāvāja vadīt papildu stundas vieglatlētikā. Pāris gadus pastrādāju un tad saņēmu darba piedāvājumu no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas, sazinājos ar Raiti (Ravinski) un Līgu (Dzeni) un tiku pieņemts par treneri arī sporta skolā — tā ar to vieglatlētiku viss aizgāja. Gadi skrien, un nu jau kādus astoņus esmu tikai treneris, bet kopīgais stāžs tuvojas otrajai desmitgadei. Patlaban pie manis trenējas 20 sportisti, galvenokārt vidusskolas vecuma. Ir arī kāds pieaugušais, tā ka šiem sportistiem būtiskākās ir tieši nianses. Vieglāk būtu strādāt ar kādiem sešiem, bet sportistu skaits ir vairojies, viņi veidojušies un auguši kopā ar mani, un viņi ir. Dažbrīd kāds palaižas un noslinko, jāstrādā ar visiem, jo mazāk apdāvinātie ar darbu bieži spēj sasniegt vairāk nekā talantīgie slaisti.
Kā tu pilnveido un papildini savas zināšanas — no interneta, personīgos kontaktos vai kursos un semināros?
Es cenšos papildināt zināšanas, kur vien tas iespējams: tepat Latvijā ir ļoti daudzi zinoši, pieredzējuši treneri, internetu arī izmantoju, ja vien ir kāda iespēja, braucu uz kursiem, maksāju naudu, dažkārt sporta skola atrod līdzekļus, bet seminārus saistībā ar vieglatlētiku es cītīgi meklēju un ņemu visu, ko var iegūt.
PĒTERIS KARLIVĀNS: «Ir lietas, kurās nepiekāpjos, kaut gan bieži vien esmu pārāk demokrātisks, kad vajadzētu būt stingrākam.» Jāņa Līgata foto