Kolēģim vērtēt kolēģi nekad nav viegli. Cik tas ir svarīgi — būt atzītam, izprastam savējo vidū?
Ļoti. Ir liels prieks, jo man pašai liekas, ka mums slimnīcā apkārt ir tik daudz zinošu, atsaucīgu, labu kolēģu, ka pati šoreiz neieteicu nevienu. Nevaru nosaukt vienu, tad visi jānosauc. Vislielākais gandarījums ir par to, ka kolēģi, slimnīcas vadība un pacienti novērtē visas nodaļas darbu. Ka nepeļ, bet saka paldies, ka dod to jušanu: varam, mums izdevās! Uzskatu, ka mūsu nodaļā tik tiešām ir laba komanda, kas prot sastrādāties.
Komandā vienmēr ir kodols, kāds vilcējspēks.
Ārstu darbs, zināšanas vienmēr būs svarīgas, bet visu smagumu nodaļā iznes māsas un māsu palīgi. Viņi katru dienu ir kontaktā ar pacientu: kad jātiek galā ar vajadzībām, kad jādod padoms cilvēkam, kā labāk, kad jāizskaidro un jātiek galā ar katru problēmu, arī pacientu neapmierinātību. Ir lietas, ko komanda pārzina kā reizrēķinu, ir reizes, kad jāprasa ārsta padoms. Pacientu ir daudz, un viņi ir ļoti dažādi.
Viņu traumas atšķiras un atšķiras arī attieksme pret notikušo?
Vairākas cilvēku kategorijas sastopam… Pēdējā laikā pie mums ļoti bieži nonāk gados veci cilvēki, kuriem, izskatās, vispār klājies grūti. Viņu kopējie veselības rādītāji nav labi, analīzes sliktas, un vēl tas lūzums gadījies. Tam vecajam cilvēkam ir grūti ne tikai tāpēc, ka operēts, ka nevarīgs, bet, nonākot slimnīcā, mainījusies visa dzīve, nav nekā no ierastā: savas krūzītes, gultas, sunīša un kaķa arī nav blakus. Jaunieši biežāk pie mums nokļūst pēc autoavārijām, nāk ar sistām brūcēm pēc kautiņiem. Nu, ļoti dažādas tās situācijas, ar kurām mediķiem jātiek galā. Vēl alkoholisms, kad cilvēki vairs nedomā par sevi, savu veselību. Šoziem vēl par laimi tā nav, bet pirms pāris gadiem — cik bija apsaldējumu! Tās ir nopietnas traumas, kurām paši vīri ļaujas. Nupat, pirms pāris dienām, veikalā redzēju: ienācis cilvēks, nepiemēroti laika apstākļiem apģērbies, nosalušām rokām. Viņš pieiet pie tā cimdu plaukta, izcilā, bet pagriež muguru, aiziet līdz veikala otram stūrim un paņem divlitrīgo. Te vairs nav runa par trūkumu, bet par attieksmi, nevērību pašam pret sevi.
PALĪDZĒT CILVĒKAM — tā ir pati labākā iespēja, ko dāvā mediķa darbs. Es baidos, ka citā profesijā man tā ļoti pietrūktu, tā Pārsla Sippo. Jāņa Līgata foto