Kā tāds puika no Mazsalacas nonāca līdz skeletona kamanām?
Mazsalacā kādā otrajā vai trešajā klasē sporta skolotāja Ligita Piešiņa piedāvāja: vai es negribot braukt uz Valmieru patrenēties vieglatlētikā. Neatteicos, un tad kopā ar Rihardu Kauliņu kādas divas līdz trīs reizes nedēļā sākām braukāt — vienu dienu veda mana mamma, citas — Riharda onkulis. Valmierā mēs nonācām manas pirmās treneres Baibas Kaufmanes pārraudzībā. Valmierā notrenējos kādus piecus gadus, tad astotajā klasē izņēmu dokumentus Mazsalacas skolā un devos uz Murjāņiem. Nākamie pieci gadi pagāja tur. Vieglatlētikā vairāk specializējos 1500 un 800 metros, vēlāk arī 400 metros, pēdējā gadā pie trenera Andra Eikena pamēģināju pat astoņcīņu telpās.
Pēc Murjāņu absolvēšanas likās, ka man lielais sports ir beidzies, jo vieglatlētikā ar maniem rezultātiem bija grūti izsisties. Tad uzsāku mācības Juridiskajā augstskolā, līdz pienāca Soču olimpiāde. Skatījos skeletonu un secināju — nekā sarežģīta jau tur nav. Ja viņi var tikt uz olimpiādi, tad arī es to varu. Sāku interesēties. Tieši pēc tam pavasarī notika atlase — gāju un pieteicos, mani rezultāti gan nebija tie augstākie, tāpēc nācās pacīnīties vēl ilgāku laiku, lai vispār tiktu pie darīšanas.
Priekšā bija labāki par tevi?
Nē, varētu teikt, ka rezultāti man bija vieni no labākajiem, bet mans vecums — 20 gadi — nebija tas, uz ko viņi koncentrējās. Pacīnījos, viņi redzēja, ka es ļoti to vēlos. Un te nu es esmu.
Kāpēc tieši skeletons? Kāpēc ne bobslejs vai slēpošana, kas Mazsalacā ļoti populāra?
Man īstenībā ļoti biatlons patīk, bet man ar to izturību ir tā švakāk (Ivo parametri — 187 cm/80 kg — J.L.). Vienmēr tam sekoju līdzi, arī mazsalacieša Roberta Slotiņa startiem. Kad mācījos Murjāņos, gāju arī uz bobsleja testiem, bet tas nebija nopietni. Mani gan viņi arī aicināja uz nometnēm, bet vienmēr kaut kā gadījās, ka netiku. Un varbūt labi, ka tā, varbūt labāk, ka esmu skeletonā.
IVO ŠTEINBERGS kopā ar brāli Arti pēc pērn izcīnītā zelta Eiropas kausa 4. posmā Siguldā. Foto no personiskā arhīva