Vai tevi netraucē, ja citi saka — tā taču tā izvadītāja, kas kapos runā?
Es zinu pat, ka par mani joko. Kāds teicis: zini, es nevaru Lasi sazvanīt! Tad draugs atbild: vai tev viņu jau vajag? Tāds melnais humoriņš. Es to labi saprotu, jo pa dzīvi eju atvērta, tāda liela optimiste. Nē, mani nemaz netraucē mans darbs. Pēc izglītības esmu kultūras darbiniece, bet viens gan, ko nedaru — kopš esmu izvadītāja, izklaides pasākumus, jubilejas, kāzas es nevadu.
Tas nebūtu smalkais stils?
Jā, tieši tā. Ja kādam ļoti vajag, lai kāds vada, runā, tad sarunāju draugus, kurš vadīs, runās, muzicēs. Katram tomēr ir savs ampluā.
Man grūti iedomāties, kāpēc jaunībā izvēlējies runāt bērēs.
Pirmo tantīti izvadīju no pansionāta. Pirms 24 gadus nostrādāju Valmieras muzejā, īsu brīdi strādāju Komunālo uzņēmumu kombinātā, tur bija arī apbedīšanas birojs. Tā todien bija sanācis, ka nebija, kas to cilvēku izvada, un pateica, ka varu parunāt dzeju. Aizgāju, neko no bēru procedūras nezināju, taču tieši no tās dienas viss sākās. Man bija tikai 19 gadi, bet valmieriešiem labi zināmie izvadītāji Eveliņš, Apinis gāja un runāja arī kapu svētkos, es viņiem līdzi ar dzeju. No kultūras nama bija svinīgi jāizvada revolucionāri, kara veterāni, un es atkal ar dzeju. Laikam taču kādam šķita, ka mana balss skan tā atturīgi, svinīgi.
Vai neviens necentās atrunāt?
Nē, biju tā pa bērītēm pastaigājusi, tad braucu uz Rīgu, kārtoju atestāciju, lai varētu būt sēru ceremoniju vadītāja. Tāds bija laiks, tie bija 80. gadi. Taču tā bija mana izvēle, jo man jau kopš pašas bērnības ir licies, ka bēres nav nekas ārkārtējs. Katrā ziņā no kapiem man nebija bail. Taču tad man visa dzīve jāizstāsta…
KAPUSVĒTKI IR TRADĪCIJA, kas būs dzīva arī pēc gadu desmitiem, sacīja Aiva Lase un piebilda, ka bieži aizdomājas, cik tradīcija dziļa — nav jāzina pat svētku datums, vien mēnesis un kurā sestdienā vai svētdienā pēc kārtas. Jāņa Līgata foto