«Liesma» visai regulāri stāsta par aktuālo, arī dažādiem pasākumiem, kas notiek Valmieras pansionātā. Tur vienmēr satieku jūs — radošas degsmes pilnu — un nodomāju: kā tas ir — radīt citiem svētkus? Vēl jo vairāk, ja tas jādara pansionātā.
Te visu laiku ir jāpieliek viltības, lai cilvēkus izkustinātu (smejas). Piekrītu, ka, strādājot ar bērniem, jauniešiem, notiek enerģijas apmaiņa, te vairāk sanāk to dot. Taču, kad notiek šie pasākumi, kad redzi pansionāta cilvēku emocijas, to lielo patikšanu, tad atpakaļ viss labais pie manis nāk par visiem 200 procentiem. Nezinu, vai tagad pateikšu pareizi, bet sacīšu, kā domāju: pansionātā mēs nedrīkstam būt tendēti uz rezultātu. Te visi nekad neskries, nelēks, nedancos. Šeit tieši pretēji ir jādomā par katru cilvēku atsevišķi. Ja zini, ka esi tam cilvēkam palīdzējis, atrisinājis problēmu, tad tikts līdz tam rezultātam. Vēl esmu ļoti gandarīta, ka izdevies pansionāta darbā iesaistīt brīvprātīgos.
Brīvprātīgie no Ukrainas, Polijas, tagad pusaugu meitenes, kuras pansionātā strādā pa vasaru: palīdz iemītniekiem iziet svaigā gaisā, lasa priekšā grāmatu, organizē nodarbības.
Pats svarīgākais, ka ir kāds, kurš ar klientu aprunājas. Ar vecu cilvēku nevari parunāties pāris minūtes, tur paiet pusstunda. Rīgas ielā, kur strādāju es, mums ir 70 klienti, esam divas sociālās darbinieces.
Gribējāt teikt, ka vajag brīvprātīgos no pašu vidus?
Mēs pavasarī piedalījāmies brīvprātīgā darba gadatirgū, mēs aicinājām pie sevis līdzcilvēkus, un bija pat liela interese, bet sadarbība diemžēl nav izdevusies.
IERAUGU ĪSTO DZĪVI — tā par darbu un Valmieras pansionātā satiktajiem cilvēkiem saka Maija Ozoliņa. Jāņa Līgata foto