Kā jūtaties, palaižot savus lielos jauniešus dzīvē?
Pirmkārt man ir liels prieks, ka visi esam nonākuši līdz rezultātam — 1. jūlijā viņi saņems izglītības sertifikātu, bet, lai nebūtu tikai tā: atskrien un paraksties, esmu arī par šo dienu padomājusi, bet — ne vārda neteikšu vairāk. Nu sākas viņu dzīves sakārtošana — vairāki ir teikuši, ka vasarā strādās, jo jāiekrāj naudiņa studijām, pirmajai iztikšanai. Bet man atliek sekot līdzi, kā viņiem veiksies.
Šī nav jūsu pirmā audzināmā klase?
Sākumskolā nostrādāju gadus 18, tajos bijušas daudzas klases. Tad pamatskola, bet vidusskolā gan — pirmā. Taču jau 10. klasē, pirmoreiz satiekoties ar vecākiem, sapratu: viņi ir mani īstie sadarbības partneri. Mans spēka avots, un, kad bija ļoti grūti, viņos radu sapratni, viņi dalās arī ar savām idejām, atbalsta manējās, jo, saprotams, audzināt mūsdienu jauniešus arī ģimenēs nav nemaz tik viegli. Ir diezgan liels izaicinājums, jo arī vecāki šaubās, bērni tāpat nepaklausa viņus, bet iet savu ceļu. Kopā ar vecākiem sapratām, ka mūsu kopīgais mērķis ir aizvadīt jauniešus līdz eksāmeniem, izlaidumam. No 5. līdz 9. klasei izveidojām kolektīvu, kas 10. klasē sadalījās pa trim klasēm, pievienojās arī citu skolu audzēkņi, un tas jau bija pilnīgi jauns kolektīvs, kurā katrs sevi gribēja pierādīt, un es arī — tāda bikla, noraizējusies par to, kādi veidosimies.
IVETA UPĪTE: klase vienmēr dod piederības sajūtu!