Kad satiekamies, rīta draudzības kafiju padzērušas, viņas gatavojas skriet pa saviem darbiem. Bildi vajag? Okay, lakatiņi aši tiek izcelti no somām, brīvs, nesamocīts smaids sejā, nekādas šplīnēšanās, ka darba drēbēs vai: kā mēs izskatāmies… Ja vajag, kāda problēma: lūdzu! Pie viena, kā ierasts, lustīgi tiek apspriests, ka ziedoši lini pilsētā būs skaisti, vienīgi, ja būs labi padevušies, būšot jālūdz amatniekiem pagatavot spriguli un jāmeklē mārks, kurā tos mērcēt…
Pa smieklam vien izstāsta, ka jau vismaz desmit gadus draudzējas un pa īstam, jo draudzība nu reiz ir tā, kas jākopj kā puķe, jāsaudzē. Kā satikušās, īsti vairs neatceras, tā nejauši viss esot saveidojies. Bērni acu priekšā izauguši un kopā ekskursijās un saskriešanās reizēs viņas vērojot, arī savās dzīvēs labprāt satiekas, kopā atpūšas, arī vīri reizēm iesaistās, jo daudzreiz atpūtas brīži pavadīti, ģimenēm satiekoties, bet vairāk viņi mierīgi dodoties savās vīru gaitās — makšķerēt, Latvijas hokeja izlasei pie televizora līdzi just.
«Kopā Latvija ir krustu šķērsu izbraukta, ne vienmēr visas var iekārtot laiku tālākām ekskursijām, tomēr regulāri sēžamies busā un laižam — tā caur smiekliem, dziesmām, kas ir obligātas viņu sabiedrotās, iepazītas tālākas zemes, un krājas piedzīvojumu stāsti par Bulgāriju, Turciju, Arābu Emirātiem, Meksiku, Keniju. Kopā tik daudz teātru redzēts un koncertu dzirdēts, iespaidos daloties kafejnīcā pie vīna glāzes.
RŪJIENĀ labi zināmas un arī Valmierā dzīvespriecīgās dāmas pamanītas, tāpēc tiek nolemts uzvārdos nesaukt — no kreisās: Aiga, Ingrīda, Vaira, Saiva un Aiva. Jāņa Līgata foto