Vai tas bija jūsu pirmais lielākais ceļojums?
Bija ceļojumi grupās, kad visu nokārto tavā vietā, mācību braucieni. Pirms dažiem gadiem, kad mācījos Grundtwig programmā, mana pirmā patstāvīgā avantūra bija lidojums vienai uz Milānu. Ja jau esmu Milānā, jānokļūst arī Kastaņolā, Šveicē, – gribējās, lai pieredzējums bagātāks. Toreiz uzdrošinājos, un pēc tam vienatne ceļojumā jau likās normāla, domāju: ja atradīsies kāds ceļabiedrs, labi, ja ne, īpaši necentīšos.
Tas bija mans personiskais svētceļojums.
Motīvi – reliģiski vai citādi?
Reliģisku motīvu nebija, arī ne konkrētu iemeslu, piemēram, viss būtu apnicis vai dzīve grūta… Man gribējās sevi izsist no ikdienas, piedzīvot kaut ko vairāk, pārbaudīt, vai es to varu. Pasaulē ir ļoti daudz tādu iespēju, bet šajā variantā piesaistīja tas, ka ceļiniekiem ir marķētas takas un visā ceļā pietiekami liels atbalsts – norādes, naktsmītnes.
Kā izvēlējāties maršrutu?
Uz Santjago de Kompostelu ved divpadsmit maršruti, katrs no savas puses, gan no Portugāles, gan no Spānijas vai Francijas – Parīzes, dažāda garuma: no dažiem simtiem kilometru līdz pat gandrīz tūkstotim. Var iet kājām, braukt ar velosipēdu vai jāt zirga mugurā.
Es izvēlējos tā saukto sākotnējo, primitivus maršrutu, kas sākas Spānijas ziemeļos, Oviedo, jo likās, ka tas ir viens no interesantākajiem, dažādos posmos ainavas mainās, taču tai pašā laikā ceļš ir pietiekami sarežģīts. Tas bijis viens no pašiem sākotnējiem variantiem, ko senatnē gājuši svētceļnieki. Kā nokļūt līdz Oviedo, izplānoju pati.
CEĻĀ. Citreiz ņemtu līdzi kārtīgu nūju, saka Svetlana. Foto no personiskā albuma