Vai atceraties, kad sākāt lasīt?
Labi atceros: no agras bērnības, jo tādi bija ģimenes paradumi. Lasīt iemācījos piecu gadu vecumā. Mums Strenčos grāmatu veikals atradās blakus mājā, bija arī tā sauktā mazā bibliotēka, tā ka iespējas bija. Mamma uzskatīja, ka vislabākā dāvana bērnam ir grāmata, un tās man dāvināja, katru jaunu mācību gadu sākot, – vienmēr ar ierakstu. Tā arī izaugu: ar domu, ka tā ir vērtība, kas padara cilvēku bagātu.
Bibliotēkā tagad ir jūsu darbs, apgūta profesija. Bet vai ir arī kas gluži personisks, kas saista pie grāmatām?
To pat nevar noformulēt, zinu, ka lasīšu vienmēr. Tā ir neaizmirstama – izziņas, lasīšanas sajūta. Man ir prieks, ka varu piekļūt pašām jaunākajām grāmatām, uzzināt, kas izdots Latvijā un citviet, paņemt tās rokās un – ieelpot to smaržu. Tipogrāfijas krāsa, lappušu svaigums, čaukstoņa pāršķirot – tā ir manas bērnības, jaunas grāmatas smarža.