Tomēr jezgai ir arī jānovērš uzmanība no rūgtās patiesības: ZZS izrauj gardāko kumosu no Āboltiņas komandas mutes — Satiksmes ministriju.
Nosargāt to vairs nav lemts, un tādēļ «Vienotība» būs pazaudējusi pat pusi no līdzšinējā politiskā svara. Varbūt vēl vairāk. Liela daļa Latvijas sabiedrības joprojām īsti neapzinās pārvalstisko nozīmi (kaut tā nebūt netiek slēpta, drīzāk pat apnicīgi atgādināta), kas piemīt mūsu ostām un Rīgas lidostai, dzelzceļam un «airBaltic», šosejām, sakaru līnijām. Tauta mierīgi dzīvo savā nezināšanā, līdz tai nākas ar lielu pārsteigumu izlasīt par limuzīna salonā atrastu pusmiljonu. Vai par satiksmes ministra negaidītu padzīšanu no amata, viņam pašam ar klusuciešanu gluži vai piekrītot šādam lēmumam. (Anrijam Matīsam, kura demisija bija patiesais valdības krīzes iesākums, acīmredzami vairāk interesē noturēties partijā, nevis rūpēties par savu labo vārdu.)
Tiem, kuri tiek pielaisti politiski lemt par visu šo bagātību, ir dota fantastiska vara. Piemēram, kā nu jau pilnīgi aizmirstajam Klāvam Olšteinam ar viņa «sešinieku» — vai tagad Solvitai Āboltiņai ar Arti Kamparu. Skaidrs, ka Satiksmes ministrija drīkst būt tikai «lauvas tiesa», premjerpartijai piederīga trofeja — un, ļoti ticams, Uldis Augulis drīz šo kroni atkal nesīs sev raksturīgajā atturībā.
Izmisīga griba biedroties
Burtu izmērs