Ar “Kawasaki” uz fermu

Pie šādas bilances prognoze drūma: turpmākajos 15 gados Latvijas iedzīvotāju skaits samazināšoties vēl par 20%. Tad jau tie vairs nebūs vairāk nekā 300000 emigrējušo. Mierinājumam arvien vairāk izskan apgalvojumi, ka daļa ar uzkrātu vērtīgu darba, dzīves pieredzi un kapitālu atgriezīsies, ka arvien vairāk jau to dara.
Pirms Ziemassvētkiem iznāca paciemoties mājā, kur svētkus nosvinēt no Anglijas bija atlidojusi viena no šīs dzimtas bērnu ģimenēm: abi gados jaunie vecāki un viņu trīs bērni. Vecākā meita dzimusi Latvijā tās 90. dzimšanas dienā, otra meita un dēls piedzimuši Anglijā. Kad jautāju, vai ģimene nedomā atgriezties Latvijā, dzirdēju: «Kamēr izskolosim bērnus, tas ir neiespējami. Lai dotu bērniem labāko, vajadzīga nauda, daudz naudas! Anglijā tā mums ir, Latvijā ne.»
Lai arī šīs ģimenes galvenais pelnītājs ir tikai liela privātā piena lopkopības kompleksa strādnieks – mehanizators, ar pieklājīgo samaksu pietiek gan labai iztikšanai, gan vecākās meitas klavieru skolotājas stundu apmaksai, gan arī paša mūža sapnim — jaudīgam motociklam  Kawasaki un arī braucēja apģērba kārtai no ādas. «Vai es, dzīvodams laukos savā Latgalē, varētu kaut ko tādu atļauties? Nekad!» vēl dzirdēju atbildē. Kawasaki jaunajam cilvēkam nebūt nav ārišķībai.