Tas, no tālienes diezgan mazpamanāms, it kā pat necils, bet īstenībā stiprs un pamatīgs, ir nostājies gravas malā pie «Dambju» mājām. Pie tā var nokļūt pa ceļu, kas ved uz Burtnieku baznīcu, kur nedaudz vairāk par kilometru pirms baznīcas par ozolu vēsta norādes zīme ceļa kreisajā pusē. Neaizbraucot (vislabāk – neaizejot) līdz mājām un netraucējot tur saimniekojošos, jālūkojas vēlreiz uz kreiso pusi, kur pie gravas nogāzes dižais skaistulis beidzot ļaus sevi ieraudzīt. Visbrīnumainākais (vienīgais tāds visā Latvijā) šis ozols ir ar savām milzīgajām, jau par stumbra neatņemamu daļu kļuvušajām saknēm. Ja šī ozola resnumu mēra pie pamatnes, iznāk pat fantastisks skaitlis – vairāk nekā 20 metri. Taču koku mērīšanā ir vienoti kritēriji, visiem apkārtmēru mēra 1,3 metrus virs zemes (aptuveni cilvēka krūšu augstumā). Taču arī pēc šiem kritērijiem Dambju ozolu izmērīt ir ļoti grūti, jo joslā, kur šie 1,3 metri no pamatnes ir gravas augšā, nogāzē stumbra augstums jau pārsniedz 2 metrus.
MILZĪGĀS SAKNES. Tās Dambju dižozolam dod ne vien spēku turpināt augt, bet arī piešķir dabas brīnuma titulu. Ārijas Romanovskas foto