Praksē šie skaitļi nozīmē, ka nedaudz vairāk par pusi Latvijas iedzīvotāju ir sliktās vai ļoti sliktās domās par valsts parlamenta darbu, un, protams, arī to, ka vēl nedaudz vairāk nekā ceturtajai daļai nav vispār nekāda viedokļa. Tas izskatās visai bēdīgi, jo vairāk tādēļ, ka vēl salīdzinoši nesen sabiedrības uzticēšanās Saeimai, lai arī lēnām un ne bez mokām, taču tomēr sāka pieaugt. Tagad visi pieticīgie ieguvumi šajā ziņā atkal ir nonivelējušies ar uzviju un mēs esam atgriezušies desmit gadus senā pagātnē.
Fakts, jāpiebilst, neiepriecinošs. Situācijā, kad pasaulē turpina pieņemties spēkā koronavīrusa pandēmija, ekonomiskā krīze un ģeopolitiskā nestabilitāte, tautai un tās priekšstāvjiem tomēr vajadzētu abpusēji uzticēties un būt vienotiem.