Šodien Rūcamlapā vairāk pakavēsimies pie automašīnas, kas noteikti nav un nebūs spēkrats ikdienas lietotājam. Vismaz Latvijā noteikti. To nosaka gan automašīnas dinamikas parametri – ieskriešanās līdz simtiņam notiek nieka 4,3 sekundēs, bet ātrums elektroniski tiek ierobežots pie 250 kilometriem stundā, gan arī cena, kas Latvijas tirgū jaunai suprai sākas no 64,4 tūkstošiem eiro.
Dažkārt prieks par gaidāmo bērniņu var mīties ar bažām par to, kā jaundzimušo uztvers kaķis, kurš ilgu laiku bijis galvenais mājas luteklis. Vai kaķis nejutīs greizsirdību un nedarīs mazulim pāri? Ieteikumos, kā sagatavot kaķi bērna ienākšanai ģimenē, dalās Rimi Mājdzīvniekiem kaķu dzīves eksperte, sertificēta felinoloģe Aija Nuķe.
Sabiedrībā un arī uztura jomas speciālistu vidū valda viedoklis, ka ātrās uzkodas kā burgeri ir bagāti ar cukuru, sāli, neveselīgiem ogļhidrātiem un taukiem, tajā skaitā satur daudz transtaukskābes un niecīgu daudzumu vērtīgo uzturvielu.
Konkursā Latvijas Gada auto 2020 otrajā vietā palika franču auto ražotāja Peugeot 208 jaunākās paaudzes automobilis. Teikšu godīgi, ka starp fināla septiņiem spēkratiem man lauvēns bija, taču otro vietu es personīgi atdevu citam pretendentam. Nevarētu teikt, ka izjūtu kādu fobiju pret frančiem, taču man kaut kā viņu ražojumi asociējas ar vizuālo ekstravaganci, taču ne ar ilgtspējīgu visa auto aprīkojuma no iekšiņas un no āriņas lietošanu.
Šodien Liesmā atkal lappuse "Ar makšķeri". Mans ciemiņš ir valmierietis ar copmaņa pieredzi vairāk nekā pusgadsimta garumā, īsts vietējo makšķerēšanas lietu un vietu profesors IMANTS SAULĪTIS. Noteikti kaut kas no mūsu pāris stundu garās sarunas paliks vēl citām reizēm!
Šogad mums ziema tāda – nekāda. Tieši tāpēc janvārī gluži vai ziemai nepiedienīgs temats Vīru lietās – mūrēšana, vēl konkrētāk, mūrēšana no laukakmeņiem. Ne katrs no mums, večiem, prot savā miteklī pats savām rokām sienu noflīzēt, kur nu vēl – uzmūrēt kaut vai tādu elementāru un cepšanas sezonā vitāli nepieciešamu dārza mēbeli kā ugunskura vietu. Atzīšos, arī mans pirmais flīzējums pirts dušas telpā – tāds patiešām Dieva dots – joprojām, kaut pilnīgi crazy no šuvju viedokļa, vēl nav nobiris no sienas, tiesa, sekojošo padsmit gadu laikā tā arī nav līdz galam pabeigts...
Sveicināti Jaunajā gadā, kas iesācies ar plānotu cenu kāpumu degvielas uzpildes stacijās. Laikam jau jāsamierinās, ka mūsu valdībai budžeta papildināšanai kārtējo reizi bijusi tikai vienvirziena domāšana. Ka var saimniekot arī citādi, pierāda degvielas cenas kaimiņvalstīs, pie tam tur krietni vien loģiskāks ir arī iekasētās naudas izlietojums.
Šāds lūgums vecākiem agrāk vai vēlāk jāpiedzīvo gandrīz katrā ģimenē, un vecāki, nespējot izturēt bērna lūdzošās acis, piemēram, Ziemassvētkos šo dzīvo dāvanu savai atvasei sagādā, nereti pat neapzinoties, cik šāds solis ir atbildīgs.
6. decembris, kad svinīgā ceremonijā tiks paziņots konkursa Latvijas Gada auto 2020 uzvarētājs un arī vinnētāji atsevišķās nominācijās, vairs nav aiz kalniem. Pirmdien konkursa organizators Māris Ozoliņš jau radio Star FM ētera tiešraidē paziņoja pirmā žūrijas balsojuma rezultātus. Ir nosaukts lielais septītnieks, no kura tad nāksies izvēlēties pašu karali. Alfabēta secībā, kas gandrīz sakrīt ar pretendentu cenu listi dilstošā secībā, finālā iekļuvuši Audi E-tron, BMW X5, Mazda CX-30, Peugeot 208, Renault Clio, Škoda Kamiq un Toyota RAV4.
Šoreiz ceturtdienā atkal Rūcamlapa, tāpēc runājam par aktuālu tēmu – jau 21. pēc kārtas konkursu Latvijas Gada auto 2020. Mans sarunas biedrs ir nu jau teju pusduča pēdējo konkursu nemainīgs organizators MĀRIS OZOLIŅŠ. Starp žūrijas testa braucieniem Ādažu pievārtē man iegadījusies neliela pauze, tad nu iztaujāju mūsu bosu par galvenajām lietām šī gada jauno automobiļu parādē.
Jau rīt arī Rūcamlapa uzsāks triju dienu testu maratonu Ādažu apkaimes ceļos, lai izvērtētu visus konkursa Latvijas Gada auto 2020 pretendentus. Kad rakstu šīs rindas, uz starta līnijas jau sastājušies 33 automobiļi! Un varbūt pašā pēdējā brīdī kāds no dīleriem piesviedīs vēl kādu pagalīti šajā spožajā ugunskurā...
Rudenī mēdz teikt, ka beidzot būs laiks lasīšanai, tāpēc tuvplānā skatījām kādu īpašu bibliotēku. Režisors Oļģerts Kroders esot izlasījis visu savu bibliotēku, un tajā ir vismaz 10 tūkstoši dažādu grāmatu un periodikas izdevumu.
Rudens ir lielo līdaku laiks, pa starpu ezerā var patrāpīties arī kāds apmēros un svarā ronāks kaulacis, tātad arī zandartiem jābūt gataviem. Vārdu sakot, kārtīgam copes vīram oktobrī – un ne tikai – allaž jābūt klāt vismaz pāris spiningu kātiem; ja uz copi tiek braukts vismaz divatā ar vienu auto, tad ļoti svarīgi ir līdz ūdeņiem un atkal atpakaļ neskartus nogādāt varbūt pat pusduci spiningu kātu. Protams, tā pati problēma arī karpiniekiem un vēl citiem makšķerniekiem.
Ir oktobra otrā ceturtdiena, tāpēc vesela lappuse Ar bisi un makšķeri. Šoreiz būs par bisēm un to vairāk vai mazāk prasmīgiem lietotājiem, iesildoties pirms viņnedēļ sestdien jau uzsāktās dzinēju medību sezonas, tāpat par dzirdēto Lizdēnos notikušajā Latvijas Meža Programmas 2019 seminārā ar bezgala interesantu tēmu apvienojumu: Kinoloģija. Medību suņi, to izmantošana medībās. Medības un dabas aizsardzība. Aktualitātes. Ieroču aprites likums. No solītajiem runātājiem iztrūka tikai pats Latvijas Meža Programmas vadītājs, toties bezgala kolorīts stāstnieks savā iznācienā bija Raimo Jansons no Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības. Par aktuālām tēmām un interesanti stāstīja un diskusijā ar sabraukušajiem medniekiem iesaistījās žurnāla Medības galvenā redaktore, pati kaislīga medniece un arīdzan medību suņu īpašniece Linda Dombrovska. Ar jaunākajām pārmaiņām medību ieroču aprites likumdošanā iepazīstināja vienīgais klātesošais uniformā – Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes KKP Licencēšanas un atļauju sistēmas inspektors Juris Veispals. Žēl tikai, ka šoreiz klausītāju bija maz, toties visi bija ļoti nopietni ar medībām aizrāvušies puiši un vīri.
«Suņi ir mana vājība jau no bērnības dienām, kad mums bija vilks, kuru es ārkārtīgi iemīļoju. Mans tēvs bija mednieks, tāpēc paņēma medību suni, bet mamma teica, ka divus suņus neturēs, un vilks tika atdots tēva draugam kā sargs piena kombināta teritorijā. Tas man bija liels pārdzīvojums. Pašas ģimenē kādu laiku nebija neviena, un tad jau mūsu bērni gribēja sunīti. Kompromisa variantā paņēmām īru seteru, ko vīrs Juris varēja ņemt līdzi medībās. Kā tas parasti notiek, sunīti auklējām mēs – mamma un tētis. Bērni ar viņu paspēlējās, bet ar ārā izvešanu, tāpat ar citiem pienākumiem, kas saistīti ar katru dzīvnieku, bija problēmas. Sākotnēji bērniem liekas, ka suns ir rotaļlieta, sevišķi, kad viņi ir mazi. Bet vēlāk viņiem ir savi pienākumi un laika dzīvnieciņam atliek maz. Pie tam bērni zina, ka sunīti var droši uzticēt vecākiem. Ja nebūtu izejas, ticu, ka viņi rūpētos. Bet par šo īru seteru man ir vislabākās atmiņas,» tā par savu pirmo patstāvīgo pieredzi stāsta klavierspēles pedagoģe LARISA PALKAVNIECE.
1. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā senioru diena. Darbīgie Valmieras seniori apliecina, ka viņus joprojām interesē viss apkārt notiekošais, viņi apgūst daudz jauna un dzīvo ar prieku.
Nu jau sesto gadu Īrisa un Imants Vainovski Vaidavas pagasta «Lejas Bregžos» pulcināja Tautas lietišķās mākslas studijas «Māra» dalībnieces un citus ieinteresētos uz Māla svētkiem.
Sveiks, Rūcamlapas lasītāj! Kā jau visas labas lietas, arī vasaras atvaļinājums reiz beidzas, un tāpēc atkal trīs ceturtdienas mēnesī (atcerieties par lappusi Ar bisi un makšķeri katra mēneša otrajā ceturtdienā!) runāsim par motoriem, četru, triju un divu riteņu spēkratiem, satiksmes dalībniekiem un viņu savstarpējās saskarsmes niansēm, par normatīvo aktu pārmaiņām, satiksmes drošību – ikdienišķo un kampaņveidīgo... Nemaz nevar te visas tēmas uzskaitīt, kas, manuprāt, varētu lasītāju interesēt. Jā, labprāt esmu gatavs ar jums parunāt arī pa telefonu!
Šovasar Valmieras pilsētas svētku tirdziņā starp seno pilsdrupu mūriem apmeklētāji nevarēja ar acīm nepamanīt un ar ožu nesajust kaut ko agrāk šajā tirgū vēl nebijušu. Vienā no teltīm uz palielas, olturim līdzīgas pannas tika ceptas paipalu olas. To smarža bija tik kārdinoša, ka arī «Liesma» tām garām paiet nevarēja. Lūk, ko par neparasto piedāvājumu uzzinājām, aprunājoties ar tā atraktīvo cepēju.
Lai satiktu valmierieti ar interesantu aizraušanos, man jau otro reizi jānokļūst... Jaunpiebalgas novada svētkos. Pirms vairākiem gadiem tieši tur satiku latvisku senlietu kolekcionāru un restauratoru Uldi Žentiņu, šovasar, pašā augusta viducī, ar gandrīz to pašu misiju lielā svētku tirgus plača teju pašā centrā savu ekspozīciju izvietojis Normunds no Valmieras. Viņš gan pagaidām vairāk krājējs nekā restaurētājs, taču – kas zina... Pirms garākas sarunas Vīru lietām, pie kurām sliecos pieskaitīt viņa senlietu krāšanas misiju, abi vienojamies par zināmu inkognito, un kāpēc gan lai es nerespektētu viņa vēlmi?