Par savu žurnālistikas prakses vietu esi izvēlējusies «Rūjienas Vēstnesi». Kādi ir tavi prakses pienākumi un kā aizrit tava prakses ikdiena?
Mani pienākumi šobrīd ir veidot rakstu sēriju par ārzemniekiem Latvijā. Galvenokārt par to, kā viņi jūtas, par situāciju ar vīrusu, vai viņiem ir jāstrādā, vai atrodas dīkstāvē. Taču, ņemot vērā, ka vīrusa tēma ir nedaudz norimusies, es sāku domāt, ka palikšu pie ārzemju latviešiem, taču intervijas tēmas izvēlēšos vispār par dzīvi ārzemēs. Praksē esmu jau divus mēnešus, taču mans darba laiks nav 8 stundu darba diena. Man ir jāveic intervijas, protams, tās jāieraksta, tad jāuzraksta raksts, jāpārskata. Avīze iznāk katru piektdienu, tāpēc ieplānoju interviju, līdz otrdienai uzrakstu rakstu. Ja laiks atļauj, pirms nosūtīšanas avīzei aizsūtu intervētajam cilvēkam pārskatīt rakstu, lai pārbaudītu, vai visa uzrakstītā informācija ir pareiza, un parasti otrdienas vakarā vai trešdienas rītā nosūtu rakstu «Rūjienas Vēstnesim». Ja sanāk aizkavēties, tad iepriekš pabrīdinu prakses vadītāju, nosūtot aptuveno vārdu skaitu, lai viņa varētu rēķināties ar plānoto raksta lielumu un vietu avīzē.
Mani pārsteidz, ka cilvēki rakstiskajās intervijās raksta «plaši». Bieži vien mani biedē, ka cilvēki atbildēs īsi un būs grūti izveidot rakstu. Līdz šim intervējamie ir laipni atbildējuši, un viss ir bijis kārtībā. Protams, intervija dzīvē, aci pret aci, ir vieglāka, jo var pajautāt papildjautājumus, arī cilvēki paši vairāk stāsta. Mēnesī pieci, četri cilvēki. Tā es arī turpinu darboties. Iespējams, nepieciešamās prakses stundas jau ir pārstrādātas, bet es tāpat turpinu strādāt, saskaņojot to ar redaktori.
AMANDA ČEČIŅA. Foto no personiskā arhīva