Lai atkal būtu tā, ka pēc dievvārdiem un pabūšanas pie saviem aizgājējiem, kas apmierināti dus ziedu kupenās un grābekļa svaigi ornamentētās smiltiņās, cilvēki sasēstos aiz kapsētas mūra zālītē uz līdzpaņemtajām segām un omulīgajai noskaņai piekostu klāt pašus labākos gardumus – mazsālītos gurķīšus, pīrāgus, kūkas vai, izstāvējuši gana žiglo rindu pie bufetes, sardeles ar bērnības garšu un gandrīz izkusušu saldējumu. Kapsētas nereti ir uzkalnā, tāpēc piknikotāju pulciņi būtu redzami jau no liela attāluma. Lielajās kapsētās, ap kurām nav zaļu pļavu, radu sazatikšanās varētu notikt galveno vaininieku kompānijā turpat kapiņos. Par ko tad ne? Agrāk varēja, bet tagad tā vairs nav smalki?
Kā nesareibt galvai pārmaiņu karuselī
Burtu izmērs