Neklātienē ar Andri esmu pazīstams vairāk nekā pusgadsimtu, kopš kļuvu par aizrautīgu humora un satīras izdevuma Dadzis lasītāju. Brieža aforismus nevarēja nepamanīt — tajos dzirkstīja nesaudzīga ironija komplektā ar izsmalcinātiem zemtekstiem. Vēlāk, jau mācoties Cēsu mūzikas vidusskolā, Andra joku plēsēja slavu vēl vairāk uzspodrināja literatūras skolotāja Mirdza Lībiete, kas pēc kāda sarīkojuma Valmierā nebeidza vien jūsmot par viņa spēju būt nepiespiesti asprātīgam vairāku stundu garumā. Tolaik man pat rožainākajos sapņos nerādījās, ka ar šo sava žanra korifeju kādreiz sēdēsim vienā kabinetā pie blakus galdiem un darīsim vienu darbu.
Kad pirms vairāk nekā 30 gadiem uz īsu brīdi iesaistījos vīru kora Imanta sastāvā, kļuvām personīgi pazīstami. Tā kā tolaik abi strādājām Kultūras ministrijas iestādēs — es mūzikas skolā, Andris bibliotēkā, mūsu ceļi dažādos kultūras pasākumos, nemaz nerunājot par vietējā un Latvija mēroga Dziesmu svētkiem, arvien biežāk krustojās, bet par kolēģiem kļuvām laikmetu griežos pirms jaunās tūkstošgades.
Lai arī pēdējos gados Briežu Andris, izbaudot pensionāra priekšrocības uz pelnīto atpūtu, vairāk uzturas galvaspilsētā un Kurzemes pusē, saikne ar Valmieru ne uz brīdi nav zudusi — regulāri tiek apmeklētas Senioru akadēmijas rīkotās sanāksmes, nozīmīgi kultūras notikumi pilsētā un jubilejas meitu ģimenēs. Šodien jauneklīgajam vārda meistaram — ticiet vai neticiet — tieši 80! Tāpēc turpinājumā lai par gaviļnieku runā tie, ar kuriem kopā iets ne tikai izlūkos, bet arī kaujās — literārās, dziesmotās un sadzīviskās.