kas savā cilvēciskajā un skatuviskajā eksistencē precīzi seko savu skolotāju ieliktajam. Astrai tas ir režisors Pēteris Lūcis, kas veidoja aktrises lirisko un ētisko skatuves ideālu, varbūt tāpēc viņa visa mūža garumā nopietni attiekusies pret vārdu, dzīvi un skatuvi un atstājusi sevī drusku no gaišo varoņu pacilātības arī raksturlomās. Viņa tiešām ir uzticīga savam režisoram, kam devusi solījumu — kopt Lūča kapu un katru gadu Pēteros vest viņam ozollapu vainagu.
Agrī Māsēnā ir kaut kas no Krodera, kam viņš, šķiet, gribētu līdzināties, — emocionālās jūtības dēļ, kas tiek slēpta aiz uzspēlētas vieglprātības, izdzīvojot savu dzīvi kā spēli, jokojot, koķetējot — būsim jau nu godīgi, nav vairs daudz tādu, kas uzķeras uz Agra jokiem, kas ir tik pazīstami, ka nomierina, atgādinot par nemainīgu pasaules kārtību.
Viņiem abiem ar vienas dienas starpību lielas jubilejas, un lai arī viņi izvairās no publiskas svinēšanas un jaunākās lomas nav lielas, tās tomēr ir saistītas ar viņiem svarīgiem cilvēkiem — Agris Māsēns pašlaik mēģina lomu pie Māras Ķimeles izrādei «Eiridīke», Astra Baumane jau spēlē šīs sezonas pirmajā izrādē «Lūcis», kurā ielikts tik daudz viņas personisko emociju un atmiņu. Un mēs to zinām, tāpēc gribam būt kopā ar viņiem gan jubileju reizēs, gan šajā un nākamajās sezonās. Tas mums ir svarīgi, pat tad, ja reizēm steigā nav laika to pateikt. Veselību, daudz gaiša prieka un miera jums — Agri un Astriņ!
Teātra direktore
Evita Sniedze