Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks, arī GNP bijušais direktors Mārtīņš Zīverts: «Šodien ir svētku sajūta, ko spēcina pievakara saule, kas dāvā brīnumainu vakaru, kaut arī diena sākās ar pamatīgu miglu. Tā arī, strādājot šajā parkā, no rītiem nekad nevaram zināt, kāda būs diena un kā tā beigsies. To labi zina bijušie kolēģi, kas katrs devuši savu artavu parkam un šovakar te ir klāt. Šis vakars izraisa pārdomas. Ja nebūtu šāda parka, diez vai mēs spētu uzmodelēt, iedomāties, kā izskatītos šī teritorija, ko mēs šodien šeit darītu un ar kādām emocijām stāvētu. Kad jau mazliet pirms 1973. gada radās doma par nacionālo parku, vispirms tika domāts vien par atsevišķu dabas objektu, arī Sietiņieža, saudzēšanu. Taču 1973. gadā GNP teritoriju apstiprināja tādā platībā, kāda tam ir vēl šodien. 43 gadus parks nav savu veidolu mainījis, drīzāk katru gadu kļuvis arvien bagātāks ar tām dabas vērtībām, ko šeit sargājam, bagātāks ar cilvēkiem, kas par šīm vērtībām rūpējas. Paldies visiem, kas parkam atdevuši kaut daļiņu sava mūža, Mazliet uzsitīšu arī sev uz pleca par laiku, ko esmu veltījis Gaujas Nacionālajam parkam. Nevienu brīdi es šo laiku neesmu uzskatījis par darbu, bet gan par savu dzīvi šajā parkā. Domāju, ka daudziem šādas sajūtas ir līdzīgas. Parks veidots kā zīmols, pret kuru neviens nevar būt vienaldzīgs, un katram no mums ir savs stāsts, kā parku izjūtam, Dažam tā ir kādreizējā pionieru nometne Gaujmalā, citam skaistas medības, vēl citam meža ugunsgrēks, kad esam glābuši parku, vēl citam tūrisma maršruts, ko esam te veidojuši un atklājuši. Baudīsim skaistumu, ko daba ir radījusi un ko visi kopā līdz šai dienai esam nosargājuši un darījuši bagātāku!»
MŪZIKA SIETIŅIEZIM. Skanēt tai lika Gunārs, Evelīna, Karīna un Adelīna. Ārijas Romanovskas foto