Mūsu senči teiksmainā poēzijā ieslēpuši gan kosmosa norises, gan arī dzejas valodā vienkāršās rindās ietvēruši uzvedības kodeksu cilvēka dzīvei no šūpuļa līdz kapam, un nav nevienas cilvēkam svarīgas jomas, kas nebūtu apdziedāta tautasdziesmās. Tādas ir mūsu saknes. Vai kāds brīnums, ka gandrīz katrā dus dzejošanas aizmetņi un ikviens spēj sacerēt visvienkāršāko rīmi ar atsperīgām atskaņām! Kaut arī par dižu dzejnieku kļūst tikai nedaudzi, dzeja mums blakus ir katru dienu, mēs bez tās nevaram. Tā ir dziesmās, dzeja runā mūsu vietā dzīves svarīgos un emocionālos brīžos, un dzeja nereti paliek mums līdzās pat uz kapakmens.
«Mēs aiziesim, bet tautasdziesma paliks…» I. Ziedoņa dzejoli pie Valmieras Kultūras centra raksta 12.c klases skolniece Marta.