Liesma aprunājās ar diviem šī žanra pārstāvjiem Valmieras novadā.
Kordiriģents Imants Točs
Ar džezu aizrāvies, kad sācis atskaņotājā klausīties plates
Apmēram 40 gadus nodarbojos arī ar džeza mūziku. Sākums tam bija padomju laikos, daudz ko tajā laikā nevarēja nopirkt, bet vienubrīd parādījās plašu sērija ar dažādiem māksliniekiem, piemēram, Ella Ficdžeralda, Luiss Armstrongs. Es tiku pie tām platēm, laikam pats pirku, un biju sajūsmā par to visu. Tajā laikā jau mācījos mūziku, klavieru spēlēšana man nebija sveša, mēģināju pašmācības ceļā kaut ko darīt tajā virzienā, un sanāca arī. Arvien vairāk klausījos šī žanra pārstāvjus.
Kad vēl strādāju Valmieras Mūzikas skolā par solfedžo skolotāju, tad bija daži bērni, ar kuriem es mēģināju iestudēt džeza tēmas. Pats aranžēju, pats rakstīju notis balsīm, salikumiem, vārdusakot, esmu visu mūžu ar to aizrāvies. Pārāk sarežģītas lietas nav darītas, bet iesākumā paša priekam un kādreiz ir sanācis nospēlēt arī kādu koncertu. Par džezu var teikt, kas tas ir arī dzīvesveids!
Džeza mūzika ir improvizācija
Ir noformēta tēma – visiem saprotams meldiņš, kas ir īss vai garāks, katrs mūziķis pēc savām iespējām šo tēmu apspēlē vai improvizē. Protams, ne katram dota tāda iespēja, tas nav rakstīts notīs, tas tev rodas galvā un pirkstos, kā nu kuram mūziķim – ar ko viņš strādā. Cits iestudē kaut kādas iestrādes, kas varbūt atkārtojas, citiem rodas spontāni atskaņošanas laikā, tas ir tā, ka nekad nevar nospēlēt vienādi, katra tā improvizācijas reize ir unikāla. Tā ir vesela pasaule, kura ir pavisam citādāka nekā latviešu tradicionālā vai klasiskā mūzika, vai latviešu šlāgeri.
KONCERTS CĒSU MEŽA SKOLĀ. Imants Točs (pirmais kreisajā pusē), Gunārs Geduševs (otrais kreisajā pusē), bigbends «Valmieras puikas», japāņu džeza dziedātāja Keiko Borjeson (piektā kreisajā pusē) un saksofonists Zintis Žvarts (sestais kreisajā pusē). Foto no personiskā arhīva