Izrāde veidota, balstoties uz rietumu pasaulē radušos žanru — solo autobiogrāfisko teātri. Ieva to iepazinusi Centrālās Lankašīras Universitātē (University of Central Lancashire — UCLAN) Anglijā, kur ieguva augstāko izglītību mūsdienu teātra mākslā. Studiju laikā Ieva veidojusi alternatīvā teātra žanram pietuvinātas izrādes un laikmetīgas kustību izrādes. Pēc augstskolas radās interese apgūt kino aktiermākslu, Ieva mācījās meistarklasēs Londonā un Losandželosā. Pirms diviem gadiem Ieva atgriezās dzimtajā Valmierā.
Kā radās ideja par monoizrādi?
Palēnām, kad sapratu, ka šī sezona Valmieras teātrī man būs klusa. Pirmais gads bija diezgan interesants, jo kultūras atšķirības ir samērā lielas. Jauniešos tās vairs nav tik jūtamas, bet sabiedrībai kopumā tās ir ļoti izteiktas. Sākumā biju tāda kā Londonā — ekspresīva, mazliet pļāpīga, pilna emociju, līdz iekritu otrā galējībā, tagad palēnām sāku rast balansu. Varbūt mūsu teātra skatītājs ir pieradināts pats izdomāt un sadzirdēt iekšējo monologu, neredzot pārāk ekspresīvas emocijas aktiera mīmikā, žestos, kustībās. Es izlēmu izmantot visu ķermeni, lai izstāstītu savu stāstu. Ļoti liela daļa izrādes risinās dialogā ar mani — manas iekšējās sajūtas, pārliecība. Pati izrāde mani motivēja atklāt daudz jauna par sevi. Tas neļauj iestrēgt pašapmierinātībā, liek attīstīties. Ar izrādi sev atgādināju, ka es kādreiz biju drošāka, naivāka, pat pārgalvīgāka – to nevajag aizmirst, jāstrādā, lai to nepazaudētu.
MONOIZRĀDĒ. Ievas Džindžas stāsts. Matīsa Markovska foto