Kā nonāci līdz teātrim?
Es nāku no lielas teatrāļu dzimtas. Mans vectēvs ir režisors un dramaturgs Pēteris Pētersons, viņa tēvs, mans vecvectēvs, ir Jūlijs Pētersons — arī dramaturgs un sabiedriskais darbinieks Latvijas laikā, mans tēvs ir Raimonds Auškāps, tēva brālis — Kārlis Auškāps. Tēvs ar māti iepazinās Pionieru pils teātrī, viņš darbojās kinoaktieru studijā, pēc tam pasniedza Latvijas valsts konservatorijā angļu valodu, latviešu valodu un pareizrunu, ja nemaldos. Ne vien vectēva, bet arī mūsu mājās bija tikai teātra cilvēki. Gāju līdzi uz visām izrādēm, mēģinājumiem, līdu aizkulisēs, visās grimētavās gāju iekšā, uzaugu teātrī. Tā bija mana sapņu pasaule, tāpēc man tas šķita vienīgais iespējamais ceļš. 19 gadu vecumā apprecējos, piedzima pirmā meita, un pēc vidusskolas beigšanas visi mani plāni stipri mainījās, bija jāsāk pelnīt naudu, ko pelnīju apmēram gadus 17 vai pat 20, kamēr attapos: tas, ko daru, man nenes nekādu gandarījumu. Līdzīgi kā Celtnieks Sūlness cēla tos vienkāršos cilvēku mājokļus. Ap gadiem (domā) 35 krasi mainīju savu nodarbošanos. Biju diezgan daudz jau izdarījis — pabijis personālvadības šefa amatā vairākos lielos uzņēmumos ar vairākiem simtiem darbinieku, biju uztaisījis trīs savus uzņēmumus, no kuriem divi bija ļoti veiksmīgi — viens tāds vairāk hobija uzņēmums, saistīts gan ar pasākumu organizēšanu un režiju, gan krogiem un restorāniem, līdz vienā brīdī sapratu, ka mans ceļš uz režiju ir neizbēgams, jo citādu nevaru iedomāties savu tālāko nākotni.
Vai iepriekšējā amata pieredze noder režijā?
Noteikti. Režijā, manuprāt, viens no grūtākajiem ir darbs ar cilvēkiem. Izdomāt jau tu vari jebko, bet kā to pēc tam dabūt gatavu kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem — aktieriem, scenogrāfiem, kostīmu māksliniekiem, viss tehniskais personāls un administrācija galu galā arī skaitās. Tā ir liela diplomātija. Tāpēc man ļoti noder personālvadības pieredze, menedžments arī savā ziņā, projektu vadība, varētu teikt.
DĀVIS AUŠKĀPS. Gata Priednieka-Melnača foto