ANITA REZEVSKA (centrā) albuma Lillallā un viņas pigoriņi prezentācijā kopā ar grupām Pigoriņi un BigAll& Jokers. Foto no personīgā arhīva
Laikam diezgan droši var teikt, ka Valmieras Mūzikas skolai bijusi izšķirošā nozīme jūsu profesijas izvēlē.
Tā noteikti var teikt, jo, ja ne Valmieras Mūzikas skolas kora klases vadītājas, diriģentes Irēnas Zelčas uzstājība un iedrošināšana par nepieciešamību pēc devītās klases doties uz Rīgu attīstīt manī saskatīto mūziķes talantu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžā un Mūzikas akadēmijā, es, iespējams, tagad darbotos kādā ar finanšu jomu, svešvalodām vai dejošanu saistītā profesijā. Skolas laikā mani aizrāva matemātika, patika interesantās krievu literatūras un angļu valodas stundas — mums bija lieliskas skolotājas Valmieras Viestura vidusskolā. Bet ilggadējās Ievas Adāvičas ritma deju grupas nodarbības pie TDA Rasa mani nesaraujami sasaistīja ar dejas mākslu.
Valmieras Mūzikas skola ar saviem aizrautīgajiem pedagogiem noteikti veidoja manas muzikālās gaumes pamatus — starp citu, pirmās džeza mūzikas melodijas iepazinu tiešu bērnu mūzikas skolas solfedžo stundās, kad Imats Točs mūs mēdza izaicināt ar bērna ausij neparastām melodijām lasīšanā no lapas, savukārt kora klase ar Irēnas Zelčas drosmīgajiem projektiem, tai skaitā bērnu operu Kaķis un Pele ar izcilo pianisti Jautrīti Putniņu un Vidzemes kamerorķestri, komponista Jāņa Ābola bērnu dziesmu cikliem ar pūtēju orķestri, Jāņa Porieša dziesmām un vienmēr augstvērtīgajiem svētku koncertiem ar Mūzikas skolas audzēkņu, orķestra un kora piedalīšanos, protams, ir manas dziedāšanas un skatuves mīlestības pamats.
Zinu, ka vairāki pirmsskolas mūzikas skolotāji Anitas Rezevskas dziesmas uzskata par īstu atradumu, bet kāpēc izlēmāt komponēt tieši bērniem?
Paldies, ļoti priecājos to dzirdēt! Ir patīkami apzināties, ka manas dziesmas netiek aizmirstas, bet tās tiešām dzied.
Bet bērnu mūzikai es pievērsos pavisam nejauši. Kā jau tas bieži notiek — bērnu mūzika manā redzes lokā nonāca, kad pašai piedzima bērni. Sāku pastiprināti interesēties un atklāju, ka jaunas un kvalitatīvas mūzikas bērniem nemaz tik daudz nav. Vēl atceros, ka, vislabāko domu vadīta, devos ar mazo meitu uz kādu bērnu muzikālo izrādi Rīgā, kuras mūzika mani nepatīkami pārsteidza. Tad pie sevis nodomāju — kāpēc gan bērniem jāraksta tik sarežģīta, skumja un savā ziņā pārgudra mūzika? Likās, ka izrāde tik daudz ar to zaudē. Ņemot vērā, ka Mūzikas akadēmijā fakultatīvi mācījos kompozīciju, nolēmu pamēģināt pati radīt bērnu muzikālo izrādi tādu, kādu es to iedomājos. Tā 2008. gadā tapa mana pirmā muzikālā bērnu izrāde Labo domu Ziemassvētki. Pēc tās ilgstošajiem panākumiem — divām garām izrāžu sezonām Rīgā, viesizrādēm Latvijas pilsētās un iemūžināšanas DVD diskā — saņēmu daudzus lūgumus turpināt rakstīt bērniem, un arī iekšēji bija sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa, jo likās, ka labi saprotu bērnus, un priecājos, ka spēju viņiem uzrakstīt tā, lai dziesmas patīk un arī vokāli labi skan, kas nav mazsvarīgi. Kopš tā laika ir pagājuši 8 aktīvi gadi bērnu mūzikā, kuros tapušas divas izrādes, divas lielas koncertprogrammas un daudz dziesmu dažādu vecumu bērniem.