Saruna ar aktrisi Inesi Pudžu.
INESE PUDŽA Valmieras Drāmas teātra kolektīvam pievienojās 2011. gadā ar māsas Templas lomu T. Viljamsa «Orfejs pazemē», kuru tajā gadā teātrī iestudēja Oļģerts Kroders. Inesei tā bija milzīga veiksme un nākamā skola vienlaikus, jo latiņa bija augsta — uzreiz pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas nonākt pieredzējušā meistara rokās, turklāt Inese bija absolvējusi nevis aktieru, bet Māras Ķimeles vadīto režisoru kursu, tajā pašā gadā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudējusi J. Griškoveca «Ziemu» — izrāde joprojām tiek spēlēta, bet par Jūlijas lomu A. Strindberga «Jūlijas jaunkundzē» V. Nastavševa režijā saņēmusi 2011./2012. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvu kategorijā «Gada jaunā skatuves māksliniece».
Mirdza režisores Ineses Mičules iestudētajā Aspazijas «Vaidelotē» ir jau divpadsmitā Ineses loma Valmieras teātrī. Par to arī šī saruna, bet ne tikai.
Vai pirms «Vaidelotes» tev ir bijusi saskarsme ar Aspaziju?
Ne visai. Tikai tik, cik skolā un Latvijas Kultūras akadēmijā lekcijās pie profesoriem Gunāra Bībera un Raimonda Brieža. Tas arī viss. Vispār es neesmu baigā Raiņa un Aspazijas piekritēja. Tomēr, ja runājam konkrēti par šo iestudējumu.., kad tiec iekšā Aspazijas «Vaidelotes» domu un jūtu pasaulē, tu spēj un vēlies doties viņai līdzi.
Kā tev sokas ar Mirdzu?
Mirdza ir viena no manām dramatiskākajām lomām. Tā pieprasa ļoti daudz emocionāla spēka.
Luga ir sarakstīta dzejā …
Jā… Kad pirmo reizi paņēmu rokās tekstu un sāku to lasīt, es nodomāju, ka nošaušos… uzreiz. Tekstā bieži vien trūkst konsekvences, reizēm īsti nevar atrast loģiku. Ja, piemēram, nojauc kaut vienu mazāko vārdiņu — «rau» un «ak», vairs nevari pateikt pārējo, izkrīti no tā dzejas teksta laukā, kas nav ne labi, ne slikti, jo Aspazija tolaik jau pati bija jauna, cik tad viņai bija — 27, 28 gadi, bet, jā, ir grūti noturēties viņas dzejas valodā.