Kopā ar Putniņas kundzi koncertā piedalījās arī pianiste Helēna Kundrāta, vijolniece Anita Balčuna un saksofonists Vilnis Kundrāts, izpildot gan skumja, gan pacilājoša rakstura skaņdarbus.
Priekšnesumu starplaikos Jautrīte atcerējās, kā topošajam sitaminstrumentu virtuozam pusaudža vecumā iemācīt muzikālā izpildījuma gradācijas no diviem forte līdz murmurando perberdosi, lai viņa skolotāji paliek ar vaļā muti, kā izstāstīt mūzikā to, ko vārdos nevar pateikt, bet pompozajai Latvijas simtgades gaidīšanai tika veltīts stāsts par to, kā 1957. gadā Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedras pasniedzēji uz četriem pianīniem Rīga Jautrītes piedāvāto četrdesmit vietā iestudējuši un spēlējuši vispirms Nacionālajā operā, bet pēc tam Maskavā Friderika Šopēna Revolucionāro etīdi do minorā par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 40 gadu jubilejai. Tie, kam nav sveša mūzikas sabiedrība, klausoties šajās atmiņās, knapi spēja valdīt skaļus smieklus.
Pēc tam, kad koncerta noslēgumā bija izskanējis Ziemassvētku dziesmu popurijs ar Grūbera nepārspējamo melodiju Klusa nakts, svēta nakts kulminācijā, izcilā pianiste pateicās visiem klātesošajiem, novēlot pārāk neaizrauties ar modernajām tehnoloģijām, neskriet pakaļ modei, bet būt patstāvīgiem domāšanā un dzīvot saskaņā ar savu sirdsbalsi.
PIANISTEI Jautrītei Putniņai (priekšplānā) bija ko pastāstīt par katru koncerta dalībnieku un viņa izpildīto skaņdarbu. Pie klavierēm Helēna Kundrāta, vijoles solo – Anita Balčuna. Ārijas Romanovskas foto.