Kā jums izdevās kārtējo reizi iekarot klausītāju sirdis?
Piedaloties iepriekšējo gadu aptaujās, mums gāja tā pa vidu – 5., 6., 7. vieta, bet pēc divu televīzijas raidījumu apvienošanas mainījās ierastā sistēma un tagad Amigo Dzintara dziesmu aptaujā uzvarētāji tiek noteikti katru mēnesi. Tiem, kas satiekoties apvaicājas, vai jūs, Kantoris, vēl dzīvi, nu varam teikt – dzīvi vēl esam, bet gadi tāpat iet. Joprojām spēlējam, bet, protams, retāk, arī idejas vairs nav tik azartiskas kā jaunībā, kad ķērāmies klāt, mēģinājām un radījām hitus O, mana mazā, Balts rīts, Viena zvaigzne un tādā garā. Haris (dziedātājs un ģitārists Harijs Joniškāns) kaut kur no kāda fanātiska melomāna bija izracis pat ne kasetē, bet vēl lenteniekā ierakstītu dziesmu, vai mēs nezinot tās autoru. Noklausījušies sapratām – baigi labā dziesma, aizsūtījām uz radio – tur arī tādu nezināja, kamēr viens Rīgas dīdžejs pateica, ka to ieskaņojusi Ainara Vildes blice, kura deviņdesmitajos gados saucās Rančo, bet vēlāk kļuva par Mazo Ģildi. Vecajā ierakstā skanēja tā ne sevišķi, bet melodija laba, arī vārdi nekādi lētie kā vācu šlāgeros, kuros to vien dzird kā mana mīla, mana zvaigzne.
ARMANDS un akordeons ir divi nešķirami jēdzieni. Anta Lūsas foto