Par darbu teātrī saņēmusi Bertas Rūmnieces balvu (1990) un V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1996). Viņa Valmieras teātrim atdeva vairāk nekā 50 radošus gadus. Līdz pat mūža beigām teātris viņai bija viss. Pati sevi viņa sauca par bezkompromisa cilvēku gan uz skatuves, gan dzīvē: «Teātris ir vienīgais, lielākais, kas man ir. Man nav ģimenes, man nav daudz draugu, vispār draugu nav. Mani uzskata par asu, skarbu. Bet, ja pret teātri kāds neizturas lāgā, es to nevaru pieņemt un tad kļūstu īpaši asa un nežēlīga. Man pašai varbūt tas kaitē. Tomēr kā cilvēks es tā veidojos un palieku stabila. Un es gribu būt stabila ir dzīvē, ir uz skatuves. Man tiešām ir tādas galējības – melns un balts, tās man ir pašas spilgtākās krāsas. Es nemīlu teātri. Teātri nevajag mīlēt, bet vajag strādāt.»
40. gadu sākumā mācījusies Zeltmata dramatiskajos kursos, 1947. gadā Ņina Leimane spilgti debitē Jelgavas teātrī, iejūtoties jaunās Katerinas Aleksandras lomā A. Ostrovska lugā «Negaiss», jau tur pierādot savu neparasto raksturu un spējas: «Jurijs Jurovskis mēģināja ar divām brīnišķīgām aktrisēm, bet es biju izdomājusi to lomu, tekstu no galvas, sēdēju pēdējā rindā un skatījos mēģinājumus. Nedēļu pirms pirmizrādes režisors man noprasa, ko es te sēžot.» Režisors Jurijs Jurovskis ļāva viņai mēģinājumā parādīt rezultātu. Viņa izdarīja to tik labi, ka kļuva par lomas galveno tēlotāju.
ŅINA LEIMANE. Foto no Valmieras drāmas teātra arhīva