Kopumā šis 1886. gadā sacerētais teksts šodienīgā vērtējumā dažviet vecišķs. Latviešu dzejas antoloģijā (2. sējums, 1971) drukāti 9 panti. Un dzejolis izskan tuvu mums zināmiem vārdiem: Un rītdienas nāca un gāja,/ Un nedēļas aizsteidzās,/ Un vairāki mēneši, gadi –– ––/ Kam ozols gan sērojās?
Vēl otra, varbūt pat populārāka dziesma: Es zinu, visi mani nievā… Kad Pēteris Lūcis Valmieras teātrī iestudēja Anšlava Eglīša lugu Pēc kaut kā cēla, nezināma…, viņš aicināja Valmieras vīru kori Imanta šo dziesmu ieskandēt. Grupa vīru to izdarīja. Izrāde bija ļoti populāra. Tā iemūžināta, skanējusi arī radioteātrī. Afišās, preses izdevumos un citos informācijas līdzekļos parādījās ziņa, ka dziesmas teksta autors ir Eduards Veidenbaums. Nekur tam apstiprinājumu neatradis, meklēju autoru, arī –– sūtot vēstuli Veidenbauma muzeja Kalāči vadītājam Jānim Krieviņam. Te daži teikumi no viņa atbildes.