Ir vēl kas nepateikts, ar ko dalīties agrīnajās atmiņās?
Kad vaicā, kur esmu guvis izturību un šo to varējis paveikt, varu atbildēt: dzīvei stiprus pamatus ielika bērnība neatkarīgajā Latvijā. Kāda kārtība, disciplīna valdīja Roberta Slokenberga vadītajā Rūjienas draudzes skolā! Vizēja bonierētās grīdas — skolēniem obligāti mācībtelpās bija jāvalkā čības. Rītos aktu zālē dziedājām himnisko «Svēts mantojums». Pēc stundām — skolas peldbaseins, sporta laukums, slidotava, parka sakopšana, mazpulku lauciņi, pārgājieni, bērnu svētki ar gaisa dzelzceļu pāri Rūjai un «pirātu» laivām. Neaizmirstamas tikšanās ar rakstniekiem Ludi Bērziņu, Zentu Mauriņu… Mūs mācīja sapņot un sapņus īstenot.
Kuras vietas Rūjienā jums mīļas?
Dzimtas ligzda bija Kalnkrogs, kur Rīgas ielā vecāki uzcēla nelielu māju. Pažarnieku līcī pie Lauvām dzīvoja Jeru muižas ziņnesis (kazaks) — mans vectēvs Indriķis, kura ģimenē auga 11 bērni. Te pastaigās pa Jeru parku, pilskalnu, Skudrītes kapiem, Eriņu muižu, kas kādreiz piederējusi Rīgas galvas Armitsteda dzimtai, radās priekšstati par Rūjienas vēsturi. Saistošas bija puišeļu «stalkeru» nesankcionētās «ekskursijas» uz mācītāju Bergmaņu senajiem apartamentiem, kāpelēšana pa akmens spīķeriem, kur kādreiz bijusi grāmatu «driķētava». Vēsturiskais Rūjienas kultūras nams, kur Pirmā pasaules kara laikā landesvēristi izmitināja zirgus, kur pirmoreiz mūžā redzēju Rīgas operas viesizrādi «Tobago», pašu rūjieniešu iestudēto opereti «Zaļā pļavā» ar pilsētas galvu, provizoru, vietējā laikraksta izdevēju Arnoldu Krēsliņu vienā no galvenajām lomām. Atceros rūjieniešu iecienītās ģimenes atvadvakaru pirms došanās trimdā (šad tad vēl sazināmies internetā ar vēsturnieku un rakstnieku Jāni Krēsliņu). Uz Rūjienas skatuves izmēģināju pirmos soļus aktiera gaitās, tēlojot zvejnieka dēlu Oskaru. Viņpavasar, brāļa Ziedoņa 80. jubilejā, bija patīkami vērot, cik rūpīgi saposts Kultūras nams — Rūjienas vizītkarte, cik daudz labu pārvērtību pilsētā.
JOPROJĀM AKTIERIS. Valda Rūjas dzeja autora lasījumā. Foto no personiskā arhīva