Saruna ar izrādes gaismu mākslinieku MAREKU LUŽINSKI.
Kāpēc esi tieši Valmieras, ne Liepājas vai Daugavpils teātrī?
Tas bija ģimenes jautājums. Tajā laikā Rīgā bērnu nevarēja dabūt bērnudārzā, ja nebiji pierakstījies. Nāca tas vecums, kad bērnam ir jāiet bērnudārzā. Auklīte šķita pārāk sālīti. Tajā laikā mana ģimene pārcēlās uz Valmieru un es sāku braukāt uz šejieni. Parādījās iespēja. Tā no 2012. gada esmu šeit. Bet es esmu strādājis visādus darbus — uz jumtiem, Valmieras stikla šķiedrā, kur sabojāju rokas, olu paliktņu cehā esmu strādājis. Kad topošā sieviņa pārcēlās uz Rīgu, devos viņai līdzi, visādi darbi tur bija, sākumā pastrādāju par skatuvnieku Jaunajā Rīgas teātrī, vēlāk mani tur pieaicināja par gaismotāju. Tā tas sākās.
Gaisma nemaz nebija…
Nu, ne taču. Mans aicinājums vienmēr ir bijusi mūzika, bet gaismošana man daudzas lietas parādīja citā (smejas) gaismā. Sāku apjaust, kas tā par drēbi, tad tā lieta iepatikās un aizgāja.
Šī sezona?
Iestudējumu Latvijas teātros ir ļoti daudz. Visiem nemaz nevar izsekot līdzi. Arī nemaz tā noskatīties uzreiz nevar, jo ir darbs teātrī, tāpēc varu runāt tikai par tiem darbiem, kuros pats esmu piedalījies kā gaismotājs — nesen iznāca Ineses Pudžas režisētais Strindberga «Pelikāns», interesanti bija strādāt pie Fasbindera iestudējuma «Emmijas laime» Māras Ķimeles režijā. Reiņa Suhanova «Džeina Eira» labi palikusi atmiņā.
Gaismas ziņā?
Jā, bet «Džeinā Eirā» es nepiedalījos kā gaismotājs, pie izrādes toreiz strādāja gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss no Lielbritānijas. Ik pa laikam vienkārši līdu iekšā zālē un skatījos mēģinājumus. Pārāk bieži jau Valmieras teātrī ārzemnieki neapgrozās. (Pauze) Tā gan bija klasika, kā viņš gaismoja. Tā Londonā stacionārajos teātros arī lielākoties gaismo.
MAREKS LUŽINSKIS. Gata Priednieka-Melnača foto