Kad 2012. gadā Spēlmaņu naktī režisoru Feliksu Deiču — vienu no Valmieras teātra stūrakmeņiem — godināja teātra ļaudis, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu, viņš pavisam godīgi teica: «Saistībā ar šo balvu jūtos ne pārāk labi, jo ir tik daudz cilvēku, kuri to ir pelnījuši un gaida. Man tā nāca negaidīti. Uztvēru to mierīgi un jutos mazliet neērti. Ir daudz aktieru un režisoru, kam šīs balvas laiks jau pienācis. Es ceru, ka man vēl ir dots laiks, man to saņemt bija par agru.» Kopš šīs balvas saņemšanas ir pagājuši nu jau vairāk nekā pieci gadi, bet režisors joprojām aktīvi strādā, šajā laika posmā Valmieras teātrī radot izrādes — M. Gorkija «Dzimtu» («Vasa Žeļeznova», 2013), Ģ. Urbana «Visām pelēm garšo siers» (2014), kas kļuvusi par bērnu izrādes hitu, Dž. Marella «Saules pelni» (2014), vēl nesen, atkal atgriežoties pie sava iemīļotā krievu klasiķa, pabeidzis darbu pie M. Gorkija «Zikovi» (2016), ir ķēries pie jauna iestudējuma — franču filozofa un dramaturga A. Kamī lugas «Pārpratums». Šī ir Feliksa Deiča tagadējā jeb otrā dzīve — kā viņš pats ir teicis. Tā sākās 1993. gadā.