Režisors dzimis 1937. gada 2. aprīlī Rostovā pie Donas medicīnas darbinieku ģimenē, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti (1962), mācījies Rīgas Krievu drāmas teātra studijā (1964), taču lielākoties viņa artistiskā izglītība saistās ar praksē iegūto pieredzi, strādājot Jaunatnes teātra krievu trupā par aktieri (1964 – 1992). Daudzus gadus nostrādājis par režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Pēc Jaunatnes teātra aizvēršanas nāca piedāvājums veidot izrādi Liepājā. Pēc tam atbrauca Valmieras teātra direktors Pēteris Sūcis un piedāvāja strādāt Valmierā, brīdinot, ka teātra nav, to vēl ceļ, palikusi tikai vidējā aktieru paaudze. Felikss Deičs riskēja un piekrita. Ar laiku viņam līdzi pievienojās arī Varis Brasla, Māra Ķimele, Mihails Gruzdovs. Teātris tika burtiski radīts no jauna. Viņi visi gribēja, lai šis teātris būtu. Felikss Deičs ar lielu enerģiju un ticību iestudēja piecas izrādes gadā, arī brīnišķīgas izrādes bērniem.
Pamazām teātris sāka attīstīties un ieguva atzinības. Ilgo celtniecības gadu novājinātajai aktieru trupai Felikss Deičs lika strādāt pie sarežģītiem uzdevumiem, bet darīja to ar mīlestību un pedagoģisku smalkumu. Jau pēc dažiem gadiem viņa R. Blaumaņa lugu iestudējumi «Ļaunais gars» un «Trīnes grēki» saņēma Latvijas Teātra gada balvas, vēlāk pievienojās «Pie aizbirušā avota», novatoriski atklāts «Potivāra nams» un «No saldenās pudeles». Pateicoties tam, ka tieši Valmierā tapa pēc Blaumaņa darbiem iestudētas izrādes, spējot uz R. Blaumaņa lugām palūkoties neierasti un dziļi, teātris kopš 1999. gada varēja atļauties sarīkot šī dramaturga darbiem veltītu starptautisku festivālu. Par izcilu notikumu Latvijas teātra dzīvē kļuva A. Čehova «Ivanovs» (1997) – iestudējums kļuva par Gada izrādi, bet Felikss Deičs par Gada režisoru.
Ja vajadzētu vienā teikumā formulēt Feliksa Deiča režijas – tā būtu neticība tam, ka jebkas ir tikai labs vai ļauns. Viņš atsacījās pasauli redzēt melnbaltu un noticēt vispārpieņemtām patiesībām. Katra jauna izrāde bija režisora mēģinājums palūkoties uz cilvēkiem dziļāk un patiesāk, paņemt aktieri pie rokas un izvadāt pa lomas labirintiem tā, ka aktierim atliek tikai to izdarīt. Jo ikviens aktieris, kurš ir strādājis pie Feliksa, zina – no katra darba viņš iznāks, uzzinājis kaut ko vairāk pats par sevi, savu varēšanu.
Režisora pedagoģiskais talants bija atmodinājis un uzmodinājis daudzus šai teātrī mītošos, un daudzi viņam ir pateicīgi, viņa ētiskie ideāli ir pamudinājuši viņa mēģinājumus salīdzināt ar gājienu uz baznīcu.
Felikss Deičs 1996. gadā kļuvis par Eduarda Smiļģa balvas laureātu, bet 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2012. gadā saņēmis balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
2014. gadā viņš ar Daci Eversu un Tālivaldi Lasmani iestudēja, viņaprāt, savu pēdējo izrādi Dž. Marella «Saules pelnus», gribot likt punktu režijai. Pēc tam katru gadu tapa vēl pa vienai izrādei – līdz skaisti skumjajam stāstam par vecumu, vientulību un ilgām D. Berija «Augusta vaļos». Jo, lai arī Felikss bija tiltu būvniecības inženieris, viņa īstā un vienīgā ģimene bija teātris.
FELIKSS DEIČS.