«Kā nemanot pagājuši šie gadi! Tāpat kā dienas: liekas, tikko esi ienākusi teātrī, un pēkšņi aptver — jau vakars un izrāde sākas. Bet balva? Ļoti negaidīta. Pārsteigums, jo neko šausmīgu jau neesmu paveikusi. Tikai strādājusi, darījusi to, kas jādara,» Sarmīte, iepazīstinot ar sevi, atklāj: izmācījusies par frizieri, dažus gadus pastrādājusi arī Zviedrijā, kur joprojām dzīvo šajā valstī ieprecējusies draudzene, Sarmīte iemīlējusi šo zemi un joprojām atvaļinājumā kopā ar draugiem ieplāno braucienu uz Zviedrijas ziemeļiem.
«Teātrī nokļuvu nejauši. Bet man vienmēr gribējās strādāt atšķirīgi no ierastās frizētavas ikdienas. Sāku teātrī kā rekvizitore un pēc trim mēnešiem, kad te vajadzēja frizieri, saņēmu piedāvājumu. Laikam kāds tur augšā visu palīdzēja sabīdīt,» Sarmīte vaļsirdīgi atceras satraucošo sākumu, kad licies, ka neko neprot, nevarēs, nepaspēs un aktieris no frizētavas izies neapmierināts…
SARMĪTE BERIŅA: man bija brīnišķīga skolotāja — Agrita Auniņa. Ļoti daudz no viņas mācījos. Gata Priednieka-Melnača foto